Pāvels Širovs: Iebrukums vai iebiedēšana? 33
Pāvels Širovs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apkopotais video, kas publicēts portālā “Grani.ru.”, ko “ru.” darbības zonā varas iestādes nobloķēja jau 2014. gadā. Filmēts, spriežot pēc titriem, Ufā (Baškorstāna), Novosibirskā, Mordovijā. Vēl arī Baltkrievijā. Tur no 10. līdz 20. februārim, saskaņā ar Krievijas oficiālo versiju, tiks izvērstas lielas mācības “Savienības apņēmība”. To laikā divu valstu karavīri “aizsardzības operācijas ietvaros atvairīs ārējo agresiju”, paziņojis Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Aleksandrs Fomins.
Cik īsti liels ir Krievijas karaspēka grupējums, kas jau savilkts pie Krievijas–Ukrainas robežas, precīzi nav zināms. Krievijas oficiālie avoti, dabiski, nekādus skaitļus nenosauc. Ukraiņi min dažādus apjomus – no 90 līdz 130 tūkstošiem, turklāt atzīmējot, ka ar šādu grupējumu nepietiekot plaša mēroga iebrukumam.
Taču nav atbildēts jautājums, vai Vladimira Putina plānos patiesi ir šāds iebrukums vai vienīgi ierobežota militāra operācija Donbasam līdzās esošajos rajonos. Tāpat iespējams, ka tā ir vienīgi spēka demonstrācija. Šādā gadījumā tomēr rodas vēl viens jautājums – kāds ir šādas demonstrācijas mērķis, ko Maskava ar to vēlas panākt un kam tā adresēta.
Tomēr Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs nesaskata “nekādu risku plaša mēroga karam, kas varētu izvērsties Eiropā vai vēl kaut kur citur”. Tā viņš paziņojis sarunā ar žurnālistiem 19. janvārī, vienlaikus noraidot iebrukuma iespējamību Ukrainā. Viņa teiktais nedaudz nomierinājis brokerus Maskavas fondu biržā, kuras indekss nekavējoties pieauga pēc iepriekš novērotā krituma. Tagad Maskava var pilnībā likvidēt spriedzi, ja vien to gribēs, tikai aizvedot atpakaļ uz dislokācijas vietām visas pie Ukrainas robežas sapulcinātās armijas vienības. Tas gan netiek novērots.
Gluži pretēji, grupējums tiek palielināts un sagatavošanās darbi turpinās. Beidzamajā janvāra nedēļā paredzēts rezervistu iesaukums Centrālajā kara apgabalā, informējis Krievijas aizsardzības ministrijas oficiālais portāls. “Iesaukuma dalībnieki apgūs armijas vispārējo sagatavošanas kursu, iepazīs bruņojuma un kaujas tehnikas uzbūvi un pielietošanas iespējas”. Tiem, kas vēlas piedalīties apmācībās, ir pietiekami “griezties kara komisariātos savā dzīves vietā, uzrādīt dokumentus un iziet medicīnisko pārbaudi”.
Tas viss tomēr nekādi nav ietekmējis ikdienas dzīvi, vismaz ne maskaviešiem, kuru ierasto gaitu drīzāk mainījusi pandēmija, nevis ziņas no Ukrainas robežas. Turklāt tās līdz vairākumam pilsētnieku nemaz nenonāk pilnā apjomā. Nav nekādu trauksmes pazīmju. Vienīgi dažreiz izlaužas kaut kas tamlīdzīgs: “Var gadīties viss kaut kas. Ja nu pēkšņi.” Tā Valentīna, neliela gaļas veikaliņa pārdevēja netālu no manas mājas, atbildēja uz manu jautājumu, vai vajadzētu sagatavot pārtikas produktu krājumus: “Televīzijā jau kaut ko stāsta…” Taču nespēja atkārtot, ko tieši dzirdējusi TV pārraidēs. Vispār televizoru skatoties reti, galvenokārt seriālus.
Savukārt pensionārs Mihails, ar kuru aprunājamies degvielas uzpildes stacijā, uzskata sevi par informētāku. Lai gan sākumā izsakās tāpat: “Gadīties var viss,” taču tūlīt precizē: “Ko šodien teica Volodins? Viņi meklē ieganstu, lai ievestu tur karaspēku.”
Viņi – tas ir NATO, bet tur – Ukraina. Krievijas Valsts domes spīkers Vjačeslavs Volodins, atklājot Krievijas parlamenta apakšējās palātas pavasara sesiju, patiešām paziņojis, ka notiekošo uzskata par “informatīvo sagatavošanos NATO virzībai Ukrainas teritorijā”. Studenti Dmitrijs un Aļona ne par kādu karu nav dzirdējuši un nekas viņus nesatrauc. “Kāds karš, ar ko?” Jaunais cilvēks ir patiesi pārsteigts un pat smejas. “Nekāda kara nebūs. Tas nevienam nav izdevīgi, ne mums, ne Rietumiem,” saka programmists Vjačeslavs.
“Tā ir lielā spēle. Mēs redzam vienīgi aisberga virsotni. Viņi risina savas finansiālās problēmas.” Saprotams, nevajag šos viedokļus attiecināt uz visiem maskaviešiem, vēl jo vairāk uz visiem Krievijas iedzīvotājiem. Tās bija nejaušas sarunas ar nejauši izvēlētiem cilvēkiem. Tomēr, pēc Maskavas “Levada-centra” sociologu datiem, decembra beigās aptaujājot 1600 cilvēku 137 Krievijas pilsētās, 36% militāro konfliktu uzskata par pilnīgi iespējamu, bet 38% par maz ticamu. Vēl 15% pilnībā noliedz šādu notikumu attīstību. Tikai 3% paziņoja, ka militārs konflikts ir neizbēgams.
Zīmīgi, ka atbildību par situācijas saasināšanos tieši puse aptaujāto uzvēluši ASV un NATO, 16% par atbildīgu uzskata Ukrainas vadību, un tikai 4% uzskata, ka tāda esot Krievija pati. 15% vispār nespēja atbildēt uz šo jautājumu. “Ukrainas jautājumā jaunu un vecāka gadagājuma cilvēku izteikumi praktiski neatšķiras,” “Levada-centra” direktors Deniss Volkovs uzsvēris rakstā, kas publicēts centra interneta mājaslapā.
“Kā vieni, tā otri drīzāk vainos Rietumus, nevis Krieviju,” raksta sociologs. “Nedaudz atšķiras pašu jaunāko respondentu atbildes, taču tikai ar to, ka viņi daudz biežāk par citiem nespēj sniegt atbildes.” Te, šķiet, esmu vienisprātis ar profesionāļiem.
Vienlaikus, uzskata vairākums neatkarīgo novērotāju, devies līdz galējai situācijas saasināšanai, Putins faktiski nogriezis sev atkāpšanās ceļus. Viņam tas nozīmētu vājuma izrādīšanu, bet to, zinot Krievijas līdera raksturu, nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā. Saviem pārvaldītajiem pavalstniekiem vajag parādīt, ka viņš atkal “visus apmuļķojis (pašiem to nesaprotot)” un “visus apspēlējis”. Acīmredzami, ka šā mērķa sasniegšanai nepietiks ar divām jau notikušajām un, iespējams, vēl ieplānotajām sarunām ar ASV prezidentu Džo Baidenu, kā arī sarunām “par stratēģisko stabilitāti”.
