Agris Liepiņš: Ukrainā var uzskatāmi pārliecināties par mehānismu, kā notiek okupācija 19
Piesedzoties ar propagandas meliem par nepieciešamību aizstāvēt Krievijas pilsoņus tiesības Krimā, Krievijas armija šajās dienās faktiski iebrūk kaimiņvalsts Ukrainas suverēnajā teritorijā. Krievu karavīri pat pārstājuši slēpties aiz neidentificētu bruņotu formējumu maskas. Šo notikumu gaismā vēl aktuālāks kļūst Latvijā apspriestais jautājums par soda piemērošanu personām, kuras noliedz okupāciju un slavē agresiju pret mūsu valsti Otrā pasaules kara priekšvakarā un karam beidzoties.
Katram, kurš apgalvo, ka sods par okupācijas noliegšanu ierobežos vārda brīvību un liegs zinātniskajās publikācijās lietot tādus terminus kā okupācija, aneksija un agresija, vajadzētu apdomāties, cik liekulīgi un demagoģiski šobrīd skan viņu argumenti. Spriedelēsim zinātniski un teorētiski – vai krievi Ukrainā dislocējas savās bāzēs vai, patrulēdami Krimas ielās un aplenkdami Ukrainas armijas bāzes, jaucas suverēnas valsts politiskajos procesos? Uzrakstīsim zinātnisku darbiņu – vai, nobloķējot ceļus un noslēdzot gaisa telpu virs Krimas pussalas, Krievijas karaspēks ietekmē Ukrainas pilsoņu lemttiesības vai tikai apgūst pretterorisma apkarošanas iemaņas?
Katrs, kurš apgalvo, ka Latvijā 1940. gadā nebija okupācijas un sarkanā armija te ienāca pēc tautas lūguma, tagad var uzskatāmi pārliecināties par mehānismu, kā šādas prasības tiek organizētas. Krievijai uzticams vietvaldis Krimā mīļi lūdz Putina palīdzību krievu aizstāvēšanai un, protams, tādu arī saņem. Katram, kurš uzskata, ka pēc latviešu tautas dedzīga lūguma Staļins palīdzēja Latvijas darbarūķiem atbrīvoties no buržuāziskajiem nacionālistiem un fašistu diktatoriem, šajās dienās der paklausīties Krievijas masu medijus. Ukraiņu tautas vēlmes tur sauc par nenozīmīgas, mazskaitlīgas fašistu – banderoviešu – grupiņas realizētu valsts apvērsumu un nelabojamu nacionālistu ļaunprātīgu ālēšanos. Krievijas militāro struktūru iejaukšanās tiek pasniegta kā brālīgās ukraiņu tautas atpestīšana no nacionālistiem un banderoviešiem.
Krievija savā domāšanā nemainās, tā bija un ir agresors, kura vienmēr savu agresivitāti ietērpj skaisti melīgos vārdos par tautu brālību un draudzīgo palīdzību. Agresija pret Somiju, Baltijas valstu okupācija, Čehoslovākijas notikumi, Ungārijas noslīcināšana asinīs, Afganistāna, Gruzija, tagad – Ukraina.
Interesanti būtu noskaidrot, kā Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie vērtē notiekošo Ukrainā? Vai viņi saprot, ka tas faktiski ir okupācijas mēģinājums, vai, dzīvodami Krievijas televīzijas kanālu un pašmāju krieviski rakstošās preses ietekmē, uzskata, ka Krievija palīdz saviem tautiešiem glābties no banderoviešu spīdzināšanas? Īpaši interesanti būtu uzzināt to krievvalodīgo viedokli, kuri tautas skaitīšanā nosauca sevi par ukraiņiem. Mūsu valsts politiķiem tā būtu svētīga viela pārdomām – kādas vērtības un kādi uzskati vieno vai šķeļ Latvijas sabiedrību. Kā šīs vērtības ietekmē nekontrolēta Krievijas plašsaziņas līdzekļu dominēšana Latvijas informatīvajā telpā?
Un vēl viena lieta, par kuru jārunā, vērojot notikumus Ukrainā. Politiķi vairās šo tēmu cilāt, bet tāpēc jau tā pati no sevis nepazudīs. Cik droša, vai, tieši otrādi, cik trausla un viegli manipulējama ir valsts, kurā dzīvo liels skaits sveštautiešu un līdzās ir milzīga šo sveštautiešu etniskā dzimtene. Jautājums, protams, ir jutīgs, bet fakts paliek fakts – ja pamattauta (Latvijā tie ir latvieši) savā dzimtenē nav noteicošā vairākumā, tad jautājums, kuram tik ļoti baidās pieskarties politiķi, vienā jaukā dienā var pāraugt traģēdijā. Apokalipsē pamattautai un valstij.
