Iebrist savās papardēs! Dārzkopju padomi noslēpumaino augu audzēšanā 0
Kaut gan papardēm ziedu nav, tās vērts audzēt graciozo lapu dēļ. Papardes ir ne tikai krāšņas, bet arī noderīgas, turklāt neaizvietojamas līgovakara pušķos. Viena no lielākajām paparžaugu kolekcijām ir zemnieku saimniecībā “Bērziņi”. Saimnieki IVETA un IMANTS BĒRZIŅI iepazīstina ar šiem maģiskajiem un noslēpumainajiem augiem.
Labākie kaimiņaugi
Papardes ir domātas ēnainiem dārziem. Piemērotākie ēnas devēji ir koki ar dziļu sakņu sistēmu – priedes un ozoli. Papardes nereti stāda zem rožu dzimtas augiem, piemēram, pīlādžiem, ābelēm, lai blīvi nosegtu zemi (laistot šādu dobi, arī augļu koki labāk aug). No dekoratīvajiem krūmiem labākie ir rododendri, jo tiem ir līdzīgas augšanas prasības, neliels un kompakts sakņu kamols.
– Papardes piemērotas dažādu veidu ziemciešu stādījumiem – tās labi sader ar hostām, astilbēm, saulkrēsliņiem, saulpurenēm un pulkstenītēm. Ja iespējams nodrošināt mitrumu, parasto strauspapardi var stādīt arī saulainā vietā, dīķmalā, tomēr lapas var apdegt saulē un lapojums vairs nebūs tik dekoratīvs, – skaidro dārzniece.
Nedod minerālmēslus
Papardēm vēlama irdena, vidēji mitra augsne ar lapu trūdzemes piejaukumu. Parastajai saldsaknītei patīk kaļķaina, bet sievpapardes šķirnēm – nedaudz skāba augsne. Ja augsne kaļķaina, to var paskābināt ar skābu, nebagātinātu kūdru.
! Smilšainās, sausās augsnēs papardes lāgā negrib augt. Taču, ja sporaugus vēlas stādīt šādā vietā, augsni var ielabot ar mālainu zemi, kūdru, lapu trūdzemi.
Strauspapardēm vietu sastrādā 40 cm, bet sievpapardēm – apmēram 30 cm dziļi. Papardes ar sakņu kamolu iespējams pārstādīt visu veģetācijas periodu, bet ne vēlāk par augusta sākumu–vidu, citādi tās nespēs normāli iesakņoties. Svarīgi, lai sakņu kamols un stādīšanas vieta būtu tīra no daudzgadīgo nezāļu sakneņiem, citādi tie cauraugs paparžu blīvos sakneņus un būs grūti apkarot nezāles. Vidēji lielās un mazās papardes stāda 30 cm, bet varenās strauspapardes – 50 cm attālumā citu no citas. Jāraugās, lai augi atrastos augsnē tikpat dziļi, kā auguši iepriekš. Zemi ap stādiem viegli pieblietē, pēc tam stādījumus rūpīgi aplaista.
Papardes ir pacietīgas un mazprasīgas, taču diezgan jutīgas pret augsnes izžūšanu – iekaltušas, brūnas lapas vairs neatjaunojas. Pareizi izvēlētā audzēšanas vietā un labi sagatavotā zemē laistīt vajag tikai ļoti karstā un sausā vasarā. Saulainā vietā stādītas papardes ilgstoša sausuma periodā vēlams rasināt. Nevajag augus papildus mēslot, jo tad veidojas sārmaina vide, kas papardēm nepatīk.
Krāsaino paparžu kopšana
Pavasarī papardēm notīra atmirušās, sausās lapas. Rudenī lapas nevajag novākt, jo ziemā tās pasargā jaunos aizmetņus no sala. Lai papardes labāk augtu un būtu vieglāk kopjamas, stādījumu ieteicams mulčēt ar 3–5 cm biezu kūdras kārtiņu.
– Raiblapu papardes, tāpat kā raibās kapmirtes, nav tik noturīgas, tām palaikam veidojas zaļā masa, respektīvi, parādās vecākaugu īpašības. Zaļajām lapām nedrīkst ļaut izplesties, pārņemt raibo augu, tāpēc tās regulāri jānoplēš, – pamāca “Bērziņu” saimnieki. – Raiblapu papardes mostas vēlu – maija sākumā, tāpēc ravējot nedrīkst nokaplēt snaudošos pumpurus. Šķirnes ir tikai 10–30 cm augstas, tās jauki izskatās akmeņdārzos. Pilnīgi pietiek, ja dārzā iestāda viena veida zemo papardi, jo pēc dzīslojuma krāsas šķirnes atšķiras vien nedaudz. Visaugstākās ir strauspapardes – treknā zemē to lapu rozetes var sasniegt pat 1,2 m. Tās prātīgāk stādīt lielāku laukumu nosegšanai zem lapu kokiem vai arī kā atsevišķus augus.
Ar vasarzaļām lapām
Parastā sievpaparde (Athyrium filix–femina) sasniedz 90–100 cm augstumu. Lapas gaiši zaļas, sakopotas rozetēs. Šo papardi var stādīt gan pa vienai, gan lielākās grupās. Pieticīga, viegli audzējama. Dekoratīva līdz rudens salnām. Ilgmūžīga, vienuviet var augt līdz 20–30 gadu. Auga veģetatīvās izplešanās intensitāte nav liela. Nevar stādīt zem kokiem ar ļoti agresīvām saknēm – bērziem, eglēm, ošiem. Pazīstamas šķirnes: ‘Lady in Red’ ar zaļām lapām, vīnsarkaniem lapu kātiem, kas spilgti izceļas, 45–60 cm augsta; ‘Ursula’s Red’ – brūni sudrabotas lapas ar vīnsarkanu dzīslojuma centru, 50 cm augsta.
Parastā strauspaparde (Matteuccia struthiopteris) – savvaļā aug mitros mežos un upju krastos. Veido piltuvveida cerus ar maigi zaļām, mīkstām lapām. Cers 90–120 cm augsts. Ja regulāri nekopj, augs ar garajiem sakneņiem ātri iekaro visu apstādījumu teritoriju, veidojot lielu audzi. Bieži audzē parkos, kapsētās kā krāšņumaugu. Lapas noder arī pušķiem un telpu rotāšanai.
Audžveidīgā trauslā pūslīšpaparde (Cystopteris fragilis) plaši izplatās gan ar sakneņiem, gan ar sporām. Der audzēšanai starp akmeņiem un mūru spraugās.
Ērgļpaparde (Pteridium aquilinum) Latvijā aug brīvā dabā, bet stādīšanai dārzā nav piemērota. Šī iespaidīgā paparde var veidot milzu audzes, pārsniedzot pat cilvēka augumu.
Ziemzaļās papardes
Parastā aļņpaparde (Phyllitis scolopendrium syn. Asplenium scolopendrium) – cerveida suga ar viengabalainām, koši zaļām lapām. Tās izlien no augsnes kā mēles. 30–40 cm augsta. Piemērota kaļķaina augsne. Ja pietiek mitruma, aug arī saulē. Pavasarī ziemzaļajai papardei atdala vecās, nobrūnējušās lapas.
Parastā saldsaknīte (Polypodium vulgare) ir neliela (10–35 cm) paparde ar ādainām lapām un resnu, ložņājošu sakneni. Īsti piemērota akmeņdārzā.
UZZIŅA
Daži fakti par papardēm
• Senāk parasto aļņpapardi plaši izmantoja tautas medicīnā, bet mūsdienās tai kā ārstniecības līdzeklim ir mazāka nozīme. Uzlējums palīdz pret dizentēriju, bet lapas liek pie apdegumiem. Homeopātijā šo papardi joprojām izmanto cukura diabēta ārstēšanai.
• Parastās saldsaknītes sakneņiem ir salda garša. Tos jau kopš seniem laikiem izmanto pret klepu, bronhītu, astmu, aizsmakumu un citām elpceļu un plaušu kaitēm. Augu lietojot iekšķīgi, var būt arī blaknes. Tas iedarbojas kā caureju izraisošs līdzeklis un veicina žultspūšļa darbību, tāpēc medicīnā lieto reti.
• Pasaulē ir ap 30 000 paparžu sugu. Vislielākā daudzveidība vērojama tropos, kur aug pat kokveida papardes.
