Ideoloģiska sašķeltība pa etnisko šuvi 1
“Sašķeltība būtībā nav etniska, bet ideoloģiska.” Tāds virsraksts un domas būtība ir Ulda Šmita komentāram (“LA”, 8.06.2012.). Autors norāda uz iespaidu, ka Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija pārsvarā pievērsusies darbam ar vienu mazākumtautību.
Lai gan komisijas darba statistika tādu apgalvojumu neapstiprina, tomēr patiešām diskusiju vērts ir jautājums, kālab tāds iespaids rodas un vai patiešām sašķeltībai nav etniska pamata.
Ja pieņemam, ka sašķeltība nav etniska, bet gan ideoloģiska, tad es atļautos piebilst, ka šī ideoloģiskā sašķeltība parasti plīst pa etnisko šuvi. Vienā pusē vairākums ir latvieši, otrā pusē dominē krievi un “krievvalodīgie”. Tā bija valsts valodas jautājumā. Tā būs pilsonības jautājumā, cik nu stipri tas saasināsies. Lai gan pētījumi uzrāda atsevišķas pārmaiņu tendences, tomēr izskatās, ka tik ātri etniskais dalījums visos jautājumos netiks pārvarēts.
Pilnībā piekrītu U. Šmitam, ka “etniskā sašķeltība” nav radusies kultūru un valodu nezināšanas dēļ, tāpēc nebūs pārvarama, tulkojot daiļliteratūru (ko vispār ir labāk lasīt oriģinālvalodā)”. Taču kultūras nozīmi sašķeltības pārvarēšanā redzu citā aspektā. Manuprāt, ļoti svarīgi ir apzināties, kas ir Latvijas krievu (tāpat kā citu mazākumtautību) kultūra? Kas ir viņu identitāte? Kāda ir viņu saistība ar Latvijas kultūru? Te nav runas par krievu kultūras šedevriem globālā nozīmē.
Saliedētas sabiedrības pats svarīgākais kritērijs ir meklējams nākotnē, ne tik daudz pagātnē. Kādu mēs redzam nākotnes Latviju? Būtībā ideoloģisks jautājums.
Vai arī nākotnes ideoloģiskais redzējums plīsīs pa etnisko šuvi? Ņemšanās ap referendumiem raisa bažas, ka arī Latvijas nākotnes redzējums ir visnotaļ etniski sašķelts. Taču daži pētījumi vieš cerību, ka jauno, izglītoto cilvēku vidū mazinās etniskās piederības nozīme, kad jāizdara izvēle par Latvijas nākotni.
Viens no komisijas aktuālajiem jautājumiem ir par attieksmi pret Otrā pasaules kara latviešu karavīriem. Vai spējam panākt izlīgumu un godīgi vienlīdzīgu attieksmi pret dažādās pusēs karojošiem tautiešiem, brāļiem, tēviem un dēliem? Neizskatās, ka tas būtu etnisks jautājums. Taču nav izslēgts paradokss, ka arī šeit varētu viedokļi atšķirties atkarībā no etniskās piederības.
Lai gan skatījums uz atsevišķiem jautājumiem mums atšķiras, kopumā piekrītu U. Šmitam tajā, ka sabiedrības saliedētības izpratne ir nesamērīgi novirzīta uz krievu un latviešu attiecībām, uz etniskajām attiecībām kopumā. Turklāt mums ir gana daudz jautājumu, kur vispirms latviešiem pašiem jāpārvar sašķeltība savā starpā.
