Ideoloģija kā ideju kopums . Saruna ar Maiju Kūli 0
“Latvijas Avīze” turpina uzņēmēju aprindās rosinātu diskusiju par valsts ideoloģijas nepieciešamību. Ar filozofijas profesori, akadēmiķi Maiju Kūli sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Vai lietot jēdzienu “ideoloģija” ir mūsdienīgi? Man aizrādīts, ka tāda valsts ideoloģija ir tikai totalitārismam.
– Katram jēdzienam ir sava vēsture un apstākļi, kādos tas veidojies, attīstījies. Vārds “ideoloģija”, manuprāt, pats ir ļoti labs. Tam ir sengrieķu izcelsme, bet mūsdienās tiek uzskatīts, ka tas, kas nācis no senajiem grieķiem, labi atbilst Eiropas civilizācijas būtībai un sūtībai. Ieklausieties šajā vārdā! Tas sastāv no divām daļām – idea un logos. Idea ir vērtību kopums, noteikta mērķtiecība, lai izteiktu un realizētu būtību. Un to vajag darīt ar logos palīdzību, kas nozīmē prātu, mācību. Tātad jābūt kādam mērķim un ideju kopībai, bez kura vispār nekas nevar notikt.
Kāpēc tad mēs esam tik uzmanīgi ar šo vārdu? Markss un Engelss, kuri bija filozofi, bet vienlaikus arī praktiķi un politiķi, 19. gadsimtā pievērsa uzmanību terminam “ideoloģija” un sāka izmantot to savos darbos. Viņi rakstīja, ka valda buržuāziskā, kapitālistiskā, ekspluatatoru šķiras ideoloģija, kas ir briesmīga un netaisnīga, tāpēc tā ir jāsagrauj. Marksisti piešķīra vārdam “ideoloģija” sliktu skanējumu, un tas kaut kur zemapziņā mums ir palicis. Ja ir ideoloģija, tātad marksistiem skaidrs, ka tas ir valdošās elites instruments, ar ko apspiest tautu. Tā ir jāpārvar un jāsagrauj.
Tomēr ir arī citāda pozīcija, ko mēs mācām studentiem un izskaidrojis franču filozofs Pols Rikērs. Lai sabiedrība funkcionētu un lai cilvēki saprastu savu vietu tajā, ir jāpastāv noteiktam simbolu, zīmju un ideju kopumam. Tas tiek reprezentēts dažādos veidos – literatūrā, kino, dokumentos, valstsvīru runās. Franči to pat sāka saukt par “naratīvu”.
Mēs dzīvojam tādā kā stāstā par savu zemi, tautu, un šim stāstam ir noteiktas kontūras. Šīs idejas nevajag gāzt un iznīcināt. Valsts bez tām nevar pastāvēt! Protams, jaunas valstis var gan aizņemties idejas no citām – vecākām, veiksmīgākām un pieredzējušākām – valstīm, gan var veidot arī savu ideoloģiju.
Es piederu pie tiem, kas saka, ka vārds “ideoloģija” ir labs un vajadzīgs, bet ir grūti Latvijā to sākt lietot, jo tam nāk līdzi pagātnes mantojums. Var jau teikt citādi – valstij nepieciešams sistēmisks ideju kopums…
– Nav jau tā, ka sabiedrībā pret ideoloģisku attīstību būtu noraidoša attieksme. Vēl vairāk! Nesen runājām ar aktīvu uzņēmēju Viesturu Tamužu, kurš uzskata, ka Latvijai nepieciešama ideoloģija un vīzija, kas būtu aizraujoša un saprotama valsts iedzīvotājiem. Zinātniskās vārdnīcās teikts, ka ideoloģija ir politisku, tiesisku, morālu, ētisku, filozofisku uzskatu kopums. Kas gan slikts, ja valsts vadītos pēc šādas sistēmas?
– Tamuža kungs varbūt nav uztvēris vīziju, ko sauc – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam jeb saīsināti “Latvija 2030”. To sacerēja Ķīļa kungs kopā ar vairākiem citiem autoriem. Es pie tās neesmu strādājusi, taču esmu lasījusi. Man personīgi tā šķita nedaudz bēdīga. Uzsvars ir uz to, ka mums viss jāmēra kapitālā – tāda naudas piesmaka. Nu lai tā būtu… Taču tur arī teikts, ka Rīgā ap 2025. gadu vairāk nekā 50% būs vientuļnieki vai ģimenes bez bērniem.
M. Antonevičs: – Tās jau drīzāk ir prognozes, nevis mērķis, uz kuru Latvijai jātiecas.
– Tas ir valstisks dokuments, kas apraksta situāciju nākamajiem divdesmit gadiem. Katrā ziņā tas latviešus “neuzpurina”, nerada pārliecību par savas tautas turpināšanos un izdzīvošanu.
V. Krustiņš: – Bet vai dokuments numur viens – Latvijas Republikas Satversme – nav ietilpināms jēdzienā “valsts ideoloģija”? Manuprāt, ir.
– Tam var piekrist. Satversmes tēvi ir bijuši lieli gudrinieki, jo viņi šajā dokumentā ietvēruši ne tikai šķietami juridiski sausus formulējumus, bet arī vērtības. Tāpat ļoti labi, ka pēc neatkarības atjaunošanas Satversme tika papildināta ar Cilvēktiesību sadaļu, modernizējot un piemērojot šīs vērtības laika garam.
Es zinu, ka ar cilvēktiesībām mēģina spekulēt dažādi politiskie spēki, piemēram, Latvijā ir pat partija, kas tās izmanto nosaukumā, – “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Tomēr, ja paskatās uz 1948. gada ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tas ir ļoti būtisks, svēts un kristīgs kodols.
– Ja mēs atzīstam, ka Latvija pēc atbrīvošanās atjauno ideoloģiskos pamatus, vai ideoloģijas satura veidošanā nebūtu jāpiedalās arī zinātniekiem? Vai varbūt tas jau tiek darīts?
– Humanitārā virziena zinātnieki šobrīd plašāk strādā pie tēmas “Nacionālā identitāte”, bet valsts ideoloģija, protams, ir daudz plašāks saturs.
– Kas šobrīd valstij ir aktuālāk? Identitāte nekur nepazudīs, bet valsts ideoloģijas ilglaicīgs trūkums var būtiski ietekmēt Latvijas nākotni. Pirmskara Latvijā, Kārļa Ulmaņa laikā, valsts ideoloģija bija skaidra – tā bija celta uz nacionālisma vērtībām. Sekojošie režīmi to noliedza.
– Cik es zinu no vecmammas stāstītā, Ulmaņa laikā bija ļoti skaidras vērtības. Protams, daudz kas tika pārspīlēts ar lišķību, veidojot vadoņa kultu. Brīžiem ideoloģijas apliecināšana notika nedaudz komiskā veidā, kas no mūsdienu viedokļa izskatās dīvaini.
M. Antonevičs: – Bet tolaik Eiropas politikā tā bija modes lieta.
– Kopumā jā. Latvieši varbūt vairāk dziedoša un dabai tuva tauta, tāpēc šīs izpausmes bija dziesmās, dzejā un puķīšu kaisīšanā, citur tas izpaudās kareivīgāk…
Bet, ja atgriežamies pie mūsdienām, protams, sociālās un humanitārās zinātnes būtu spējīgas nodarboties ar valsts ideoloģijas jautājumiem, bet šajā procesā ļoti svarīgi nenonākt kādu politisku grupējumu vai šaurāku interešu gūstā. Ja tādu darbu dara, tam jābūt ļoti ētiskam, modernam, arī saistītam ar Eiropas Savienības vērtībām. Lai gan es pret tām esmu diezgan kritiska, tomēr pie tām mums vajadzētu pieturēties.
V. Krustiņš: – Baidos, vai nesanāks kāda standartizēta eiropeiska, angliski–franciski–vāciska ideoloģija, par ko šobrīd jau nedaudz brīdina? Protams, ir arī pretēja – krieviska.
– Mēs tiešām esam diezgan lielā mērā pakļāvušies pasaules globalizētajai patērētāju sabiedrībai. Varbūt tāpēc, ka daudzi padomju laikā dzīvoja trūcīgi, un tagad steidzam izmantot priekšrocības, ko sniedz jaunā situācija, – preču pieejamība, robežu atvērtība.
Taču tas ir ārkārtīgi riskanti, jo patērētājs nedomā racionāli, neskatās nākotnē. Viņš dzīvo šodienai – ņem kredītu, “iegāž” sevi un savus radiniekus. Tas noteikti nav cilvēks, uz kura lietu izpratni orientēties, veidojot valsts ideoloģiju.
Vērojot Latvijā notiekošo, šķiet, ka mēs esam izdzīvojuši vairākus posmus, kuru laikā mērķi ir mainījušies. Pats aizraujošākais bija Tautas frontes laiks, un es nepiekrītu, ka tajā laikā nebija ideoloģijas. Tās galvenais mērķis bija atdabūt savu valsti, likumdošanu, atgriezties pie Satversmes. Otrs mērķis bija brīvība – gan valstiskā, gan individuālā. Tolaik bija ārkārtīgi daudz radošuma gan labā, gan sliktā nozīmē. Sliktais bija saistīts ar “prihvatizāciju” un situācijas izmantošanu savtīgos nolūkos, taču bija arī labas izpausmes mākslā, dažādu mācību iestāžu un organizāciju dibināšana un tā tālāk.
Nākamais pavērsiens bija mēģinājumi meklēt tālāko vadmotīvu – kas tad mēs turpmāk būsim. Diemžēl tika atmesta vīzija, ka Latvija varētu būt rūpnieciskās ražošanas valsts – visa ražošana tika izputināta, nemēģinot to pārveidot, pielāgot jaunajiem apstākļiem. Tad tika sludināts, ka Latvija būs “tranzīta tilts starp Rietumiem un Austrumiem”. Mēs kā filozofi pret to izturējāmies kritiski – tā ir tāda jocīga situācija, jo uz tilta parasti neviens nedzīvo, bet zem tilta parasti notiek ne tās labākās lietas. Bet uzsvars tolaik bija uz tranzītu, kas gan arī līdz galam neizdevās. Nākamā ideja bija par finanšu kapitāla importu un eksportu – Latvija būs vieta, kur tiks glabāta liela nauda un mums no tā kaut kas atlēks. Līdz krīzei, tas ir, apmēram 2007. – 2008. gadam, šī ideja plauka un ziedēja, bet tad arī tai pienāca grūtas dienas.
– Sauksim vārdā – šīs idejas saistītas ar liberālismu ekonomikā.
– Liberālisms vairāk attiecas uz sabiedrības vērtībām. Finanšu kapitāls nav totāls liberālisms, tam ir pašam sava ideoloģija. Mūsdienās jau liberālisma idejas ir pārvērtušās par neoliberālisma idejām. Tradicionāli liberālisms grib pašpietiekamu indivīdu – apgaismības cilvēku, kas ir godīgs, gudrs un aug uz augšu…
– Un blakus pretstatā šaurais, egoistiskais nacionālisms, no kura jātiek vaļā? Jādodas globālos plašumos…
– Nacionālismam arī ir dažādas formas.
Es zinu, ka no filozofijas un politikas viedokļa nacionālisms skaitās aizdomīga ideoloģija. Taču katrai valstij, it īpaši mazai, ir vajadzīgs kultūras nacionālisms, kas apliecina nacionālo identitāti, kurā nav vardarbības, agresijas vai šovinisma ideju.
– Vai tam blakus varētu būt atļauts ekonomiskais nacionālisms?
– To gan diez vai pieļaus Pasaules tirdzniecības organizācija, lai gan, kā mēs redzam Eiropas Savienībā, var meklēt un atrast veidus, kā aizsargāt savus ražotājus. Tomēr tas tiek darīts viltīgi.
– Tad atliek trešā, bīstamākā daļa – politiskais nacionālisms. Jeb – savu interešu aizstāvēšana. Bet tas nozīmē arī nepakļauties citu interesēm. Par to mūsu dienās paklusu runā.
– Ja tās ir idejas, kas aizstāv nācijas augšupeju un attīstību un nenodara pāri nekam citam, tad tas nav nekas peļams. Jautājums – cik tajā visā ir iekšā cita noliegums un cik tas ir agresīvs?
– Šobrīd Saeima mēģina precizēt likumu par referendumiem un par to saņem daudz pārmetumu. Lai gan tā ir normāla pašaizsardzība, kuras pamatā jābūt valsts ideoloģijai.
– Piekrītu, ka šajā jomā jābūt regulējumam, jo nevar izvirzīt referendumam jebkuru, tostarp absurdu ideju.
M. Antonevičs: – Vai zinātnieku vidū uzskatu atšķirības nav pārāk lielas? Varbūt viņi nemaz nevarētu nonākt pie kopsaucēja, kādiem jābūt Latvijas mērķiem un ideoloģijai? Politiķiem un tautai var būt citi uzskati.
– Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē es lielas uzskatu pretrunas neredzu.
Savulaik programmā “Nacionālā identitāte” strādāju kopā ar Nilu Muižnieku, un mūsu uzskatos bija radikālas atšķirības. Viens no viņa “kaujas saucieniem” bija balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Domāju, ka šīs idejas viņš turpinās izvirzīt arī tagad cilvēktiesību komisāra amatā.
Par zinātniskām iecerēm. Rudenī mums ir iecerēta kopīga konference ar ievērojamiem Vācijas zinātniekiem, tostarp arī Tībingenes universitātes profesoru Otfrīdu Hefi, kurš stāstīja, ka pie viņiem darbojas Nacionālā Vācijas ētikas komisija. Tā dibināta kanclera Šrēdera laikā 2001. gadā, atrodas Berlīnē Bundestāgā, tajā darbojas 26 locekļi. Šī komisija ir valstiska līmeņa, nav politizēta, skata jautājumus par sociālām, dabaszinātņu, tiesiskām, medicīniskām, ētiskām vērtībām, to ietekmi uz indivīdu un sabiedrību. Ja tā var teikt – Vācijas ētisko vērtību kursu globalizētajā, tehnoloģiskajā, zināšanu sabiedrības laikmetā. Arī Latvijā Valsts prezidenta paspārnē varētu būt tāda komisija, kur zinātnieki, sabiedrībā respektēti cilvēki formulē nacionālo vērtību ideoloģiju, kas nav tieši saistīta ar ikreizējo politisko pavērsienu, bet rāda Latvijas vērtības un ētisko stāju.
