– Strīdoties par ES struktūrfondu dalīšanu, izveidojušās divas pretējas uzņēmēju nometnes. Vienus nosacīti varētu dēvēt par ražotājiem, otrus – par izgudrotājiem. Pirmie uzskata, ka nauda jāiegulda ražošanas modernizācijā, iekārtās, respektīvi, pērkot inovācijas. Otrie ir par to, ka pašiem jāinvestē jauninājumu izgudrošanā, kas dod pievienoto vērtību ražotājiem. Pirmie pārmet otrajiem, ka to radītās inovācijas nopērk citu valstu uzņēmēji un ka ES ieguldījums nestrādā par labu mums. Nākamajā struktūrfondu periodā ir notikusi līdzekļu pārdale par labu otrajiem. Vai tas ir pareizi? 5
– Es saprotu konfliktu, kur katrs grib Eiropas naudu sev. Sadarbības kultūra mums iesakņojas lēnām. Daļa taisnības ir izgudrotājiem, daļa – praktiskajiem uzņēmējiem, taču viens bez otra iztikt nevar.
Lielākajai daļai pētījumu jābūt gan ar zinātnes, gan ražošanas daļu. Domāju, ka gan farmācijā, gan kokrūpniecībā, gan IT jomā mums ir kā pētniecības, tā ražošanas bāze. Tāpēc ministrijām, plānojot struktūrfondu līdzekļu apgūšanu, jāiesaista nozares profesionāļi, kas var sniegt savas nozares attīstības redzējumu. Manuprāt, kompetences centri labi darbojas un darbotos vēl labāk, ja noņemtu tās dažas muļķīgās lietas. Nav slikti pārdot arī savus izgudrojumus uz ārzemēm.
– Tad, kad naudas pietrūkst, ekonomikas paātrināšanai labāk tos dažus miljonus ieguldīt ražošanā – produktu un darba vietu radīšanā, nevis izgudrojumos, ko īsteno citi?
– Ražot mēs varam tikai ar augstu pievienoto vērtību. Tāpat ražot par mums labāk prot ķīnieši. Tāpēc vajadzīga pētnieciskā komponente, kas spētu atrast tādas nišas, kurās mēs spētu radīt augstu pievienoto vērtību. Mēs meklējām nopirkt gatavu telemetrijas portālu, taču tas bija nenormāli dārgs, turklāt bija jāpielāgo. Nospļāvāmies un uztaisījām paši.
