Uldis Šmits: Ideju krīze un nauda 2
Mums nav naftas, toties ir idejas – šī frāze no kādreizējās reklāmas kampaņas, ko Francijā īstenoja, popularizējot enerģijas taupīšanu (1973. gada naftas krīzes laikā), ātri folklorizējās. To joprojām piesauc, lai pateiktu, ka izdoma un radoša pieeja palīdz atrisināt problēmas. Tas bija svarīgi, jo septiņdesmitajos gados jau sāka iezīmēties Rietumeiropā ierastā labklājības valsts modeļa noriets. Idejas tika ieguldītas arī vienotās Eiropas attīstības projektā. Eiropas Savienības ekonomiskā politika lielā mērā ir pieminētā labklājības valsts modeļa glābšanas mēģinājums. Ko uzvarošā globalizācija un planētas mērogā izvērstā konkurence stipri sarežģī vai pat padara neiespējamu.
Turklāt ir iestājies idejas iemiesojošu politisku līderu trūkums. Apspriešanas vērti priekšlikumi tomēr pastāv, lai gan tie galvenokārt rodas ārpus varas gaiteņiem. Piemēram, domnīca “Bruegel” nesen publiskojusi savu redzējumu saistībā ar britu izstāšanos no ES. Pētnieki iesaka, ja rezumējam pavisam īsi, veidot ES un Apvienotās Karalistes “kontinentālo partnerību”, kas atsevišķās jomās izpaustos ciešākā sadarbībā nekā starp ES un Norvēģiju vai Šveici (respektīvi, Eiropas ekonomiskās zonas valstīm), un tālākā nākotnē tāda veida partnerība varētu tikt attiecināta arī uz Turciju un Ukrainu. Priekšlikums daudziem liksies strīdīgs, bet tas ir krietni konkrētāks par Bratislavas neformālajā samitā izskanējušiem paziņojumiem un tā dēvēto sešu mēnešu ceļa karti pilsoņu uzticības atgūšanai. Sarunas pēc būtības atkal ir atliktas – varbūt šoziem Maltā vai nākampavasar Romā –, un Eiropas lielvalstu Francijas un Vācijas vadītāji nav pārāk ieinteresēti pievērsties ilgtermiņa perspektīvām, kad visa uzmanība jāveltī īstermiņā paredzētām vēlēšanām.
Integrācijas tēma ir nepopulāra, taču neizbēgama. Tā turklāt saistās ar mūsu valdības vēlmi, lai ES fondu finansējums Latvijai krasi neapsīktu arī pēc 2020. gada, kad beigsies tagadējais Eiropas naudas sadales plānošanas periods (2014 – 2020), eirokrātiski dēvēts par daudzgadu finanšu shēmu. Kā tika ziņots, ne vien Ārlietu ministrija, bet arī Finanšu ministrija jau esot sākušas sabiedroto meklējumus dalībvalstīs un ievadījušas attiecīgas sarunas Eiropas Komisijas pārliecināšanai. Slavējama aktivitāte, kas apliecina Latvijas valdības optimistisko pārliecību, ka ES 2020. gadā nebūs pašķīdusi un tai arvien turēsies nauda… Citi šajā sakarā nav tik droši. Mūsu cīņā par Eiropas “skanošo” gan pastāv kāds diezgan mulsinošs aspekts. Kā apgalvojusi finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, Igaunija un Lietuva “statistiski izskatās labāk nekā Latvija; tā kā mēs joprojām esam mazāk attīstīta valsts, tas ir arguments, kuru mēs varam izmantot diskusijām”. Bet tāds arguments rada jautājumus par agrāk saņemtās naudas, mūsdienīgi izsakoties, jēgpilnu izlietojumu un par mūsu gatavību brīdim, kad nāksies iztikt bez ievērojamām ES fondu piešpricēm. Šī gatavība tomēr nozīmētu valsts politiskās ietekmes pieaugumu. Tad mēs kopā ar Igauniju un Lietuvu varētu sadzirdamāk piedāvāt un arīdzan īstenot savas idejas, kuras jārod jau tagad. Jo naftu Latvijā diez vai uzies.
