Foto – Ilze Pētersone

Kādas studijas un darbs medībām netraucē. Jaunā mednieka Tomasa Jaunzema pieredze 0

Lai ikdienas darbu varētu apvienot ar vaļasprieku, jaunais mednieks Tomass Jaunzems izvēlas ugunsdzēsēja arodu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
“Varbūt kāds pilsonis par to naudu māju uzcēla…” ļaudis diskutē, vai 150 000 eiro par “Dimdiņu” zīmola maiņu nav pārmaksāts
Lasīt citas ziņas

Tomasam Jaunzemam dzinējmedību sezonas atklāšanas diena sākās ar brangu guvumu – trīs aļņi vienā mastā. Straupes mednieku un makšķernieku biedrības “Mārkulīči” aļņu nomedīšanas limits bija izpildīts par 75%, un vīri draudzīgi nosmēja, lai jaunais censonis ieroci uz mežu vairs neņemot. Tomasam ir 23 gadi, piecu gadu mednieka un medību vadītāja stāžs, bet medību pieredze mērāma kopš 12 gadu vecuma, kad tēvs Vilnis Jaunzems sācis puiku ņemt līdzi uz jakti. Vaļasprieks noteicis arī profesijas izvēli – vispirms četru gadu studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par šaušanas treneri, bet pērn karjeras stūres rats tika pagriezts ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta virzienā. Darba grafiks esot ideāli piemērots mednieka gaitām – diennakti dežūrē, vienu atpūties un divas dienas atliek medībām!

Franču smaržas medībās neder

“Masts bija tieši tas pats, kas pagājušajā gadā, kad uz medībām līdzi bija arī draudzene, tagad jau sieva – Inese, un viņa man stāvēja mastā blakus. Dzirdējām, ka alņi nāk uz mūsu pusi, taču apmēram 50 metru attālumā tie apstājās un tad pēkšņi metās projām,” pagājušā gada notikumus atstāsta Tomass. Izrādās, dzīvnieki aizbēguši tāpēc, ka saoduši draudzenes smalkās smaržas!

CITI ŠOBRĪD LASA

Šogad, stāvot liktenīgajā masta vietā, jaunais mednieks juties pilnīgi pārliecināts, ka aļņi atkal nāks uz viņa pusi. Tā arī noticis – vispirms atskanēja brakšķi, tad parādījās divas lielas ausis, mednieks caur 308. kalibra “Mannlicher” optikas aci gan nevarējis tūlīt sazīmēt, kas par kustoni. “Sākumā domāju, ka mežacūka, tāpēc pagaidīju, lai iznāk nedaudz ārā,” viņš restaurē satraucošās sajūtas un turpina, “kad sapratu, ka alnis, zināju – jānomedī, jo līdz šim tādas izdevības man nav bijis.” Spiedis mēlīti un tobrīd pat neesot varējis iedomāties, ka, zibenīgi pārlādējot ieroci, to nāksies darīt vēl divas reizes. “Trīs šāvieni – trīs aļņi, tā veiksmīgi sagadījās,” nosaka Tomass. “Mārkulīču” mednieku kolektīvam maksimāli pieļaujamais nomedījamo aļņu apjoms gandrīz bija sasniegts. Trešajās dzinējmedībās Tomasam radusies izdevība noguldīt vēl vienu alni un arī briedi, taču nav izdevies trāpīt. Lielākais kreņķis, ka stalt­radzis pašāvies garām tikai četru piecu metru attālumā, bet optika ierocim noregulēta uz sešinieku. “Šoreiz briedim paveicās,” nosaka mednieks un atzīst, ka viņam raksturīgs vai nu precīzs trāpījums, vai bezcerīgs pūdelis.

Gribi trāpīt – domā

Pirmais medību karstums, kas raksturīgs vairākumam jauno mednieku, Tomasam pārgājis, tagad viņam vairāk patīk būt par pavadoni un padalīties pieredzē. Tas gan neattiecoties uz dzinējmedībām, kad atmosfēra liek domāt tikai par trāpījumu.

Medību gaitās palīdzot Sporta pedagoģijas akadēmijā gūtās zināšanas, saka diplomētais šaušanas treneris. Par īpaši vērtīgu Tomass nosauc ideomotoro treniņu, kura laikā cilvēks kādu darbību, tostarp arī šaušanu, iepriekš paveic iztēlē. “Lai kaut kur trāpītu, iegūtajām šaušanas prasmēm jāpieslēdz galva, vienkārši sakot, jādomā,” viņš spriež un piebilst, ka šie treniņi pašam palīdzējuši pievarēt satraukumu.

Kā medību vadītājam noderot zinības un prasmes vadībā. “Akadēmijā mūs mācīja būt par līderiem, celt pašapziņu, tagad to visu varu likt lietā,” atzīst Tomass, kas iegūto pedagoga prasmi tomēr aizvietojis ar ugunsdzēsēja arodu. Pēc studiju beigšanas viņam piedāvāts šaušanas trenera darbs Valkā un Ventspilī, taču sievas Ineses specifiskais darba grafiks uz “Tallink” prāmja, dzīvesvieta Rīgā, kā arī paša vēlme medīt “Mārkulīču” kolektīvā kopā ar brāļiem Ingemāru, Vilni un draugiem licis meklēt nodarbošanos tuvāk galvaspilsētai.

“Mēs esam labi mednieki, kurus medības vairāk interesē kā process,” savu kompāniju raksturo Tomass un nedaudz lecīgi piebilst, ka no vecajiem “bukiem” par autoritāti atzīstot tikai savu tēvu. Ar senajām tradīcijām jaunuļi neaizraujas – skujiņa pie cepures un medījuma, kā arī citi medību rituāli neesot prioritāte. Pēc jakts gan – uzcepot aknas un pie galda pārrunājot medību gaitu.

Reklāma
Reklāma

Tomasa mednieka azarts viņa jaunajā darba vietā jau spējis aizraut arī vienu kolēģi – tuvākajā laikā solot doties uz mednieku kursiem. Pašam vēl jāpabeidz Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas trīs mēnešu apmācība, lai no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes 8. daļas ierindnieka kļūtu par kaprāli un varētu pilnvērtīgi pildīt ugunsdzēsēja pienākumus.

Raksti veidoti ar Medību 
saimniecības attīstības fonda atbalstu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.