Idealizētā Latvijas nākotne: vismaz trīs bērni ģimenē. Vai tas kļūs par realitāti? 24
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” sāk publikāciju sēriju, kurā pievērsīsies būtiskai problēmai valstī – demogrāfijai. Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, ģimenēs dzimst mazāk bērnu, un tas ietekmē ne tikai ekonomiku, bet valsts nākotni kopumā. Publikācijām esam izraudzījušies rubriku “Trešais bērns”.
Vismaz trīs bērni ģimenē ir ideālais mērķis, taču svarīgi ir arī, lai Latvijas ģimenēs dzimtu pirmais bērns, tāpēc demogrāfijas tematiku tversim plašāk, pētot un analizējot, kā valsts un pašvaldības sekmē kuplu ģimeņu veidošanos, kāda ir vecāku motivācija laist pasaulē un audzināt bērnus, un kāda ir sabiedrības attieksme pret ģimenēm.
Bērziņu ģimene no Mārupes ir viena no šādām stiprām saimēm. “Kad pateicām draugiem, ka gaidām trešo bērnu, viņi jautāja – vai jūs esat traki?” smej Linda un Edgars – divi jauni, aktīvi un ļoti atklāti cilvēki, kuri iepazinušies pirms desmit gadiem, apprecējušies pirms sešiem un jau labu laiku pirms bērnu nākšanas pasaulē zinājuši – viņi vēlas trīs dēlus.
Un sapnis piepildījies “Ja citām ģimenēm šķiet, ka pietiek ar vienu bērniņu, mūsu glāze bija pilna tikai brīdī, kad piedzima trešais,” saka Linda. Par Bērziņu ģimeni lasiet rīt žurnālā “Mājas Viesis”, bet šajā “Latvijas Avīzes” numurā – par to, kāda ir bijusi valsts demogrāfijas politika pēdējo 30 gadu laikā, kā tā atspoguļota valsts attīstības stratēģiskajos dokumentos un kādas iestādes Latvijā veidotas.
“Pagājušajā gadā piedzimušo skaits – 18 786 bērni – bija viens no zemākajiem Latvijas valsts vēsturē, un šogad droši vien tiks sasniegts absolūtais minimuma rekords,” nesen brīdināja demogrāfs Ilmārs Mežs. Piedzimušo mazuļu skaits ļoti strauji kritās 90. gados ne tikai Latvijā, bet gandrīz visās postpadomju valstīs, jo mainījās gan politiskā, gan sociāli ekonomiskā situācija.
“Ir valstis, kuras spējušas diezgan pieklājīgi atkopties no dziļā krituma, bet ir tādas, kas to nespēj. Jāteic, ka Latvijas politiskā elite to nemaz tā īsti negrib,” secina Mežs.
Taču, ja pavērtē, kādi deklaratīvie dokumenti ir radīti, cik daudz komisiju un padomju, pat ministrija, ir bijušas izveidotas, cik daudz konferenču un semināru rīkots, lai veicinātu dzimstību, kopš Latvija atguvusi neatkarību, rodas sajūta, ka valdība un parlaments par to vien domā, kā uzlabot nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju.
Latvijas valdības un parlaments ir regulāri runājuši par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, ir radītas dokumentu kaudzes tautas ataudzei, taču panākumu šajā ziņā nav.
Nupat septembrī uzrunājot Saeimu, arī Valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka demogrāfijas un ģimeņu politikai trūkst politiski atbildīgas vadības. Par politiķu vienaldzību pret dzimstības veicināšanu liecina arī tas, ka pašreizējā Saeimā 18 apakškomisiju vidū nav atradusies vieta nācijas ataudzes jautājumiem.
Savukārt valdībā nav ģimeņu interešu lobija, nav šīs politiskās balsis, kas pateiktu finanšu ministram: nē, šis jūsu priekšlikums nevis palīdzēs ģimenēm ar bērniem, bet pasliktinās to stāvokli. Diemžēl pagaidām nekas neliecina, ka šajā ziņā varētu kaut kas mainīties.
Dzimstības koeficients acu aizmālēšanai
Svarīgākajā valsts attīstības stratēģiskajā dokumentā Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam, arī parlamenta svaigi apstiprinātajā nākamās septiņgades plānā 2020.–2027. gadam ir fiksēts skaists sapnis – Latvijā dzims arvien vairāk bērnu.
Tā ir valdības un Saeimas izvirzītā prioritāte. Pašreizējā plānā bija nosprausts mērķis 2020. gadā sasniegt 28 000 lielu jaundzimušo skaitu (kas nav izdevies), bet nākamajā, kas stāsies spēkā no 2021. gada, vairs nav minēts šis nesasniedzamais cipars, bet norādīts cilvēkiem daudz nesaprotamākais summārais dzimstības koeficients.
Tas uz papīra ar katru gadu mazliet palielinās, bet neizskatās tik utopisks kā absolūtais skaitlis. Faktiski šis koeficients ir iezīmēts, lai sabiedrībai un pašiem politiķiem nedaudz aizmālētu acis, ka situācija nemaz nav tik slikta.
“Eiropas Savienības mērogā Latvija ieņem pēdējās vietas, ja aprēķina piedzimušo un nomirušo bilanci. Savukārt piedzimušo bērnu skaits uz vienu sievieti ir ES vidējā līmenī, bet kādu gadu iepriekš pat bija virs vidējā līmeņa, tāpēc politiķiem labāk patīk uzrādīt dzimstības koeficientu.
Bet ar to mēs Latviju nesaglābsim, jo sieviešu skaits ir tik mazs, ka, pat ja viņām būtu divi vai trīs bērni, mēs tik un tā turpināsim izmirt. Politiķiem, lai nebūtu jāiegulda ģimeņu politikā, daudz ērtāk ir pateikt: mums viss ir kārtībā, jo, lūk, dzimstības koeficients ir Eiropas vidējā līmenī – 1,6 bērni uz vienu sievieti,” secina I. Mežs.
Latvijā 2016. gadā bija pēdējās dekādes augstākais dzimstības koeficients uz vienu sievieti – 1,74. Tas bija virs ES, taču pēc tam atkal pamazām tas kritās, un 2019. gadā šis koeficients ir tikai 1,61, kas praktiski ir līdzīgs ES vidējam rādītājam.
Taču Mežs atgādina, ka arī Igaunijā šis rādītājs neesot daudz augstāks, 2019. gadā – tikai 1,66. Tomēr pret mirušo skaitu tas ir daudz labāks, jo Igaunijā dzimušo un mirušo skaita bilance (dabīgais pieaugums) ir tikai 1000–2000 mīnusā, kamēr Latvijā dabīgā pieauguma mīnuss ir 6000–10 000.
Igaunijā – iedzīvotāju lietu ministre
Var tikai pabrīnīties, cik daudz laika politiskajās aprindās jau kopš 90. gadu sākuma ir tērēts, lai sabiedrībai radītu ticamību, ka parlaments un valdība patiešām domā un uztraucas, ko darīt, lai uzlabotu dzimstības rādītājus.
Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas Augstākajā padomē tika izveidota demogrāfijas komisija, par kuras vadītāju Prezidijs apstiprināja deputātu un bērnu ārstu Mārci Cīruli.
Šai komisijai bija jāizstrādā un jākoordinē nacionālās demogrāfijas politika. Gatavojot lēmumu pieminētās komisijas izveidei, vairākkārt tika uzsvērts, ka pašlaik Latvijā nav vienotas taktikas demogrāfijas jautājuma risināšanai, neraugoties uz to, ka šī problēma esot akūta, īpaši ņemot vērā dzimstības samazināšanos.
Vēlāk Cīruļa vadītā komisija pārtapa par Ministru kabineta Demogrāfijas komisiju Labklājības ministrijas paspārnē un pēc tam par Demogrāfisko un ģimenes lietu padomi Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Ministriju likvidēja Valda Dombrovska pirmās valdības laikā, kad visiem bija jāsavelk jostas un dzimstības politikas veicināšana nebija ne prātā. Latvija bija vienīgā valsts ES, kur krasi samazināja ģimenes valsts pabalstu.
Šodien, pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, demogrāfijas eksperti ir nonākuši tieši pie tā paša secinājuma – valstī nav ne tikai vienotas politikas demogrāfijas jautājumu risināšanai, bet nav arī institūcijas, kas šo politiku izstrādātu un koordinētu.
To savā uzrunā Saeimai, atklājot rudens sesiju, atgādināja arī Valsts prezidents E. Levits: “Mums ir ministrijas, nodaļas un institūcijas, kas kaut kādā līmenī atbild par ģimeņu un bērnu lietām, taču demogrāfijas politika pie mums līdz šim netiek uzskatīta par konsolidētu politiku ar prioritāru nozīmi un atbilstošu finansējumu.” Prezidents norādīja, ka demogrāfijas un ģimeņu politikai Latvijā trūkst politiski atbildīgas vadības. Bet par to demogrāfijas eksperti runā gadiem.
I. Mežs: “Vācijā ir Ģimeņu lietu federālā ministrija, Norvēģijā – Bērnu un ģimeņu ministrija, Somijā – Ģimeņu lietu un sociālās politikas ministrija, līdzīgi arī Īrijā, Ungārijā, Polijā, Horvātijā, Serbijā, Kanādā, Singapūrā un citur. Kopš pagājušā gada Igaunijā Iekšlietu ministrijas struktūrā strādā iedzīvotāju lietu ministre, kura atbild par atbalstu ģimenēm un demogrāfijas politiku kopumā.
Kā to pierādījusi Igaunijas valdība, šādu ministriju var atjaunot, praktiski nepalielinot ierēdņu skaitu, bet apvienojot zem viena politiskās atbildības jumta jau esošos ierēdņus. Latvijas gadījumā tie varētu būt Bērnu un ģimenes politikas departaments no Labklājības ministrijas, ierēdņi no Pārresoru koordinācijas centra, kas nodarbojas ar demogrāfijas jautājumiem, varbūt arī diasporas un iedzīvotāju reģistra speciālisti no citām ministrijām.”
Negribēja jaunu ministriju
Veidojot pašreizējo Krišjāņa Kariņa valdību, visas partijas, izņemot “KPV LV”, bija piekritušas Nacionālās apvienības priekšlikumam, ka ir nepieciešams ģimenes lietu ministra portfelis, neveidojot papildu institucionālo aparātu, bet to izdarot ar jau pieejamajiem resursiem.
Taču “KPV LV” pret to iebilda, jo šīs partijas mērķis bija uz pusi samazināt ministriju skaitu, bet vienlaikus panākt, lai līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits valstī pieaugtu no pašreizējiem 1,9 miljoniem līdz 2,5 miljoniem.
Tiesa, neviens toreiz šīs partijas politiķiem nejautāja, kā tā grasās sasniegt savu izvirzīto mērķi, ja nav vienotas valsts politikas ģimeņu un bērnu jautājumā un nav arī nevienas institūcijas, kas to izstrādātu un koordinētu. Arguments, ka ministriju skaits netiks palielināts, nelīdzēja.
“KPV LV” valdes priekšsēdētājs Atis Zakatistovs, kurš vada arī šīs partijas frakciju Saeimā, atceroties to, kāpēc Latvijai valdības veidošanas procesā nav izdevies izveidot ģimeņu un demogrāfijas politikas atbildīgu vadību, norādīja, ka toreiz topošajā koalīcijā esot nepareizi traktēts demogrāfijas jēdziens.
“Mēs piekristu šādai atsevišķai institūcijai, ja sadarbības partneri demogrāfijas jautājumu redzētu plašāk par lielāku pabalstu piešķiršanu ģimenēm,” teica Zakatistovs, piebilstot, ka partija varētu piekrist bērnu un ģimeņu jautājumus koordinējoša sekretariāta izveidei, bet tikai ar noteikumu, ja tas uzņemtos bērnu un ģimeņu politikas maiņu dažādās nozarēs.
Centrs bez ietekmes
Analizējot tautas ataudzes politiku, rodas jautājums, bet ar ko nodarbojas Demogrāfisko lietu centrs (DLC), kas tika izveidots Māra Kučinska (ZZS) valdības laikā, lai palīdzētu īstenot vienu no valdības izvirzītajām piecām prioritātēm, proti, uzlabot demogrāfisko situāciju, ģimenes dzīves kvalitāti un sociālo nodrošinājumu.
Toreiz DLC bija dots svarīgs uzdevums – sniegt priekšlikumus par tautas ataudzes atbalsta pasākumu pilnveidošanu un īstenošanu Demogrāfisko lietu padomei, kas virzīja tos izskatīšanai Ministru kabinetā. Vai šī ķēde darbojās veiksmīgi?
Toreizējais un pašreizējais DLC vadītājs Imants Parādnieks pauž, ka sadarbība ar valdības vadītāju Kučinski un viņa valdības finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu krasi atšķīrās labā nozīmē no tās sadarbības, kas viņam demogrāfijas jautājumos veidojoties ar pašreizējo valdības vadītāju Krišjāni Kariņu un finanšu ministru Jāni Reiru, kuri pārstāv “Vienotību”.
I. Parādnieks, kurš turpina vadīt DLC, kas tagad ar visai dīvainu nosaukumu “sabiedriska platforma” ir iekļauts Ministru prezidentam pakļautajā Pārresoru koordinācijas centrā (PKC), un kurš ir arī premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos, norādīja, ka gan centram, gan viņam kā padomniekam ir tikai konsultatīva funkcija un tādēļ neesot iespējams ietekmēt politiskus lēmumus.
Kučinska valdības laikā tikuši ņemti vērā DLC operatīvie risinājumi ģimeņu ar bērniem atbalstam, bet patlaban, kad top 2021. gada valsts budžets, DLC un Nacionālās apvienības iesniegtā ģimenes valsts pabalsta reforma esot nolikta malā, jo Covid-19 dēļ aug valsts parāds un ģimenes valsts pabalsta pieaugums to palielinātu vēl vairāk. (Par ģimenes pabalstu politiku un to lomu plašāk lasiet nākamajā sērijas “Trešais bērns” rakstā.)
Padome nespējnieces statusā
Valda Dombrovska trešās valdības laikā lielas cerības tika liktas uz jaundibināto Demogrāfisko lietu padomi, kurā tika iekļauti lielākā daļa ministru, Saeimas pārstāvji, zinātnieki un vairākas nevalstiskās organizācijas, lai valsti vestu ārā, kā toreiz sacīja I. Mežs, no traģiskās demogrāfiskās situācijas. Taču patlaban šī padome atrodas tādā kā klīniskajā nāvē vai nespējnieces statusā, jo nav likvidēta, bet K. Kariņa valdības laikā ne reizi nav sanākusi.
Savukārt DLC nav neviena instrumenta, ar kuru ietekmēt procesu. Faktiski nav arī resursu. “Kad biju ievēlēts Saeimā un vadīju Demogrāfijas lietu apakškomisiju, man bija palīgs jurists, kurš strādāja pilnu darba slodzi tikai par demogrāfijas lietām. Tagad pat tādas iespējas nav.
Tie 84 miljoni eiro ģimenes valsts pabalsta reformai man ir jāatrod no gaisa, jo es nevaru ielīst vienā vai otrā ministrijā un pateikt – paņemsim un mērķtiecīgāk novirzīsim naudu no šīs vai citas programmas, jo tā ir palikusi pāri. Man iesitīs pa pirkstiem, sakot: ko tu te lien!” skaidro Parādnieks.
Uz 117 sievietēm – 100 vīriešu
Pārresoru koordinācijas centrs, kura sastāvā atrodas DLC, ne tikai sadarbībā ar ministrijām izstrādāja NAP, bet tam arī jākontrolē plāna izpilde. Tas, ka PKC atrodas Ministru prezidenta pakļautībā, rada zināmu interešu konfliktu, jo centra vadība taču nekritizēs premjerministru un valdību, ka valsts augstākā izpildinstitūcija ļoti maz dara, lai stimulētu tautas ataudzi, un nebakstīs acīs, ka neviena nācija un valsts nav plaukusi, kad tās dzimstības rādītāji krītas zem ataudzes līmeņa.
PKC konsultantes Nita Jirgensone un Dace Valte-Rancāne ir palīdzējušas izstrādāt NAP 2020.–2027. gadam. Viņas uzsvēra, ka, pievēršot uzmanību zemajai dzimstībai, jāņem vērā arī tas, ka Latvijā uz vienu sievieti ir vismazākais vīriešu skaits Eiropas Savienībā.
“Eurostat” dati rāda, ka 2019. gadā mūsu valstī uz 100 vīriešiem bija 117 sievietes. Arī Lietuvā nav diez cik labāka situācija – tur uz šādu vīriešu skaitu ir 115, bet Igaunijā – 111 sievietes, taču tur demogrāfijas jautājumiem tomēr tiek pievērsta lielāka nozīme, tāpēc arī ir labāki rezultāti.
Piemēram, Igaunijā ir izstrādāta stratēģija līdz 2035. gadam, kā nodrošināt Igaunijas tautas ilgtspēju. Šīs valsts parlamentā kopš 2017. gada darbojas komiteja, kas studē iedzīvotāju jautājumus kopā ar demogrāfijas ekspertiem un zinātniekiem, lai novērstu demogrāfiskās krīzes.
“Pētījumā, kur sievietēm tika jautāts, kāpēc viņas pārceļas dzīvot uz ārzemēm, kā viens no iemesliem tika minēts, ka viņas nespējot Latvijā izveidot ģimeni un attiecības. Ārvalstīs to izdarīt esot vieglāk. Par to ir nepieklājīgi runāt, tāpēc šo jautājumu tikpat kā necilā. Mēs varam teikt: katrs pats izvēlas, vai kļūt par māti un tēvu.
Bet mēs vispār nerunājam, kā likt jaunietim aizdomāties: kad tev būs 70 vai 80 gadu, kurš tev palīdzēs, ja tev pašam nebūs bērnu? Tie būs citu cilvēku bērni, kuriem būs jāražo, jāstrādā, lai tev būtu pensija. Tagad ir modē – man nebūs bērnu, man būs mīļš sunītis padusē. Tas nav bieds vai drauds, tā ir reālā situācija,” secina Nita Jirgensone.
Abas ierēdnes ir vienisprātis, ka valstī nav vērā ņemamu normatīvo aktu par demogrāfiju. Tie ir pieņemti par atsevišķiem jautājumiem, piemēram, pabalstiem, mājokļu jautājumu un citām lietām, bet, kā atzina arī Ilmārs Mežs, nav neviena pētījuma, cik lietderīgi tie bijuši.
Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes, kuras valdība akceptēja 2011. gadā un kuras bija paredzētas ģimenes valsts politikas pilnveidošanai, jau beidza eksistēt pirms trim gadiem un līdz pat šim laikam jaunas nav izstrādātas.
“Šobrīd lielākā problēma ir tā, ka valdības līmenī nav izpratnes par to, kā būtu jāorganizē procesi, kas vistiešākajā veidā skar ģimenes valsts politiku. Mums nav nevienas institūcijas, kas kopumā turētu visu šo politiku – tai nav turētāju, bīdītāju un aizstāvju. Pat briesmīgajā PSRS tika plānota demogrāfija. Patlaban par to vispār netiek domāts,” atzina PKC pārstāves.
Dzimst par 3,7% mazāk
* Latvijā šogad astoņos mēnešos reģistrēti 12 014 jaundzimušie, kas ir par 3,7% jeb 462 jaundzimušajiem mazāk nekā pērn attiecīgajā periodā.
* Augustā reģistrēti 1543 jaundzimušie, kas ir par 8% jeb 135 mazāk nekā 2019. gada attiecīgajā mēnesī.
* Astoņos mēnešos reģistrēto mirušo skaits par 6460 pārsniedza dzimušo skaitu.
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Latvija slīd demogrāfiskā krīzē
“Kamēr uzmanības centrā ir atkritumu krīze un ostas, Latvija slīd demogrāfiskā krīzē – dzimušo skaits tūlīt sasniegs jaunu antirekordu.
To diez vai pieminēs Vecgada uzrunās. Jo šis jautājums acīmredzami nav starp prioritātēm. Demogrāfiju nevar vienkāršot naudas pabalstos, kas nozīmē “bērnu ražošanu nelabvēlīgās ģimenēs”. Svarīga ir arī bērnudārzu, mājokļu pieejamība u. c. – kas palīdzētu labvēlīgām ģimenēm.
Valsts un pašvaldības šajā ziņā varētu darīt vairāk – ja vien būtu pietiekama politiskā griba,” tā pagājušā gada nogalē pie šiem datiem par dzimstību Latvijā tviterī rakstīja finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.
