Māris Zanders: Nekādas tā sauktās kolektīvās kolektīvās imunitātes rudens pusē nebūs, nav vērts fantazēt 129
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Lai apkarotu Covid-19 pandēmiju, mums ir nepieciešama nevis “uzpirkta”, bet zinoša un epidemioloģiski atbildīga sabiedrība.” Kā dažkārt saka – es gribētu parakstīties zem jebkura no šiem tiesībsarga Jura Jansona vārdiem. Diemžēl šī ir tā situācija, kad “tā vajadzētu būt” būtiski atšķiras no realitātes.
Piemēram, nav jābūt ciniķim, lai apšaubītu iespēju, ka ļaudis vakcinēšanās kontekstā vadīsies pēc “sabiedrības kopējā labuma izpratnes”.
Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka izpratne, kas ir sabiedrības kopīgais labums, objektīvi atšķiras. Respektīvi, nav grūti iedomāties, ka ir cilvēki, kuri patiešām uzskata, ka sabiedrības “kopīgais labums” nozīmē tieši nevakcinēties (neuzskaitīšu šīs pozīcijas argumentus).
Te nav runa par to, kura izpratne ir pareiza, – runa ir par to, ka tās atšķiras. Turklāt neesmu pārliecināts, ka pēdējo gadsimtu laikā vismaz Rietumu pasaulē vispār var runāt par kādu sabiedrības vairākuma atzītu vienprātīgu izpratni par “kopīgo labumu”.
Piemēram, man labāk zināmajā tēmā par masu mobilizācijas mehānismiem Pirmā pasaules kara periodā nevar apgalvot, ka sabiedrības Eiropā tolaik – pat kara apstākļos – bija vienprātīgas par to, ka kopīgais labums ir, lūk, karot, lai aizstāvētos, pierādītu sevi, uzvarētu mūžsenos “sliktos” utt.
Es nebūtu tik radikāls kā Mārgareta Tečere, kura apšaubīja, ka vispār ir vērts runāt par “sabiedrību”, jo “ir konkrēti vīrieši un sievietes, ir ģimenes”, tomēr uzskatu, ka, sociālo zinātņu žargonā izsakoties, “kopīgais labums” ir konstrukcija.
Lasot 1. jūnijā publiskoto tiesībsarga vērtējumu Veselības ministrijas rosinātajiem pasākumiem vakcinācijas iedrošināšanai, es pilnīgi piekrītu Jansonam, ka vislabāk būtu, ja ar vakcināciju saistītie jautājumi tiktu pārrunāti, sniedzot “medicīniskos un zinātniskos pierādījumos balstītas atbildes uz neērtiem jautājumiem”.
Problēma ir tā pati, kas ar “kopīgo labumu”. Sabiedrībā ir atšķirīga izpratne par to, kas ir “zinātniski pierādījumi”, un, rupji sakot, viena frontes puse otras “zinātniskos pierādījumus” par tādiem neatzīst. Kaut uz galvas stāvi, kā agrāk teica.
Turklāt daļa sabiedrības – un ne jau tikai Latvijā – akadēmiskās aprindas vispār uzskata par politisko un biznesa eliti apkalpojošām un/vai savu nezināšanu slēpjošām. Kāpēc šāds ieskats ir veidojusies, ir atsevišķa tēma, tomēr iemesli nemaina situāciju.
Jāpiebilst, ka mani uzmanīgu darīja atzinums, ka “sabiedrības imunizācijas pakāpes celšana nevar notikt uz atšķirīgas attieksmes rēķina”.
Esmu gatavs šādai pozīcijai pat piekrist, ja runa ir konkrēti par Covid-19, bet vai formulējums nerada precedentu arī situācijām, kad vakcinēšanās “objekts” ir vēl bīstamāks nekā šis kovids?
Respektīvi, vai jāsaprot, ka tiesībsarga ieskatā tādi paši būtu argumenti, ja runa būtu par, teiksim, difteriju vai vēdertīfu? Kas būs nākamā liga, kuras gadījumā ļaudis atsauksies uz tiesībsarga pausto Covid-19 kontekstā? Būtu labi formulējumu precizēt.
Jebkurā gadījumā mans mērķis nav ironizēt par Jansona “rožainajām brillēm”. Tiesībsargam ir taisnība, kad viņš aicina nepieņemt sabiedrību šķeļošus lēmumus.
Tikai skarbā “nianse”, manuprāt, ir tāda, ka kovida ierobežojumu un vakcinēšanās kontekstā sabiedrība jau ir pamanījusies sašķelties.
Citiem vārdiem sakot, arī gadījumā, ja valdība ņems vērā Jansona iebildumus un “bonusu” vakcinētajiem plānu mainīs, mums ir jārēķinās, ka pretējie viedokļi jau ir iesakņojušies un faktiski tikai piemeklē papildu argumentus, lai nostiprinātos pārliecībā par savu taisnību un pretējās puses aplamību.
Es nevaru un negribu prognozēt, kā tas beigsies, varu tikai piezīmēt, ka neko līdzīgu pēdējos gadu desmitos neatceros. Piemēram, savulaik bija emocionāli strīdi ap iestāšanos Eiropas Savienībā, tomēr, manuprāt, tie bija miermīlīgāki.
Nu, ko – mums nav sava “trampa”, toties ir kovids. Savukārt nekādas tā sauktās kolektīvās kolektīvās imunitātes rudens pusē nebūs, nav vērts fantazēt.
