Ideāliste bērnu ķirurģe Ābola 0
Brīvajos brīžos viņa sieviešu žurnālu vietā bieži vien pāršķirsta bērnu medicīnas grāmatas. Savu pacientu un pašas sirdsmiera dēļ. Zane Ābola ir daudz ko jau paguvusi – kļuvusi par sertificētu bērnu ķirurģi un ieguvusi medicīnas doktores grādu.
Viņa operē un vada jauno ārstu apmācību bērnu ķirurģijas rezidentūrā. Moderna karjeras sieviete ar apskaužamu ideālismu. Un ļoti siltām acīm, kas nekautrējas asaru.
Pirmoreiz norunāto interviju nākas atlikt – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā viesojas Grācas universitātes emeritētais profesors Mihaels Holvarts, tāpēc docente Ābola pavēlā piektdienas pēcpusdienā ir aizņemta.
– Ja gribam mainīties, jāpieaicina labākie padomdevēji – lai uzreiz darītu labāko. Mūsu slimnīca pašlaik ir attīstības posmā, bērnu ķirurģijā vēlamies no šauras specializācijas pāriet uz universālāku darbības virzienu. Ja visi ārsti rotācijas kārtībā strādātu dažādos profilos, pilnveidojoties, gūstot plašāku pieredzi. Lai šādas pārmaiņas ieviestu, lai tās nostabilizētos un aizietu pareizā virzienā, pasaules līmeņa speciālista ieteikumi ir neatsverami. Profesora Holvarta daudzus gadus vadītās Grācas bērnu ķirurģijas klīnikas pieredze mums ir ļoti noderīga. Un arī es pati no šīs saskarsmes būšu daudz ieguvusi.
– Ko tieši?
– Citu apvāršņu apjausmu. Daudziem no mums, arī man, iekšā ir tāda pieticība: ko tad mēs… Sevi pazeminoša mazvērtības sajūta.
Runājot ar profesoru, pārliecinājos, ka mana vīzija par to, kā vajadzētu strādāt, ko mainīt esošajā kārtībā, ir ļoti līdzīga viņa viedoklim. Ka mēs jau daudz ko darām tāpat kā citur pasaulē.
Tas palīdz stiprināt pašapziņu – jā, ir lietas, kas jāmaina, bet nav iemesla pašiem sevi pazemināt, kaisīt pelnus uz galvas.
– Līdzās datoram jūsu kabinetā stāv bērnu ķirurģijas grāmatas – kādos gadījumos tās atšķirat?
– Mācot studentus, rādu operāciju shēmas. Tāpat, ja gadās nestandarta situācijas – nelielā valstī ar mazāku pacientu skaitu visas patoloģijas tik bieži neredzam, un ir kaites, kas vispār reti sastopamas. Tad jāmeklē informācija gan grāmatās, gan internetā.
Taču man patīk tās palasīt arī vakaros.
– Pirms miega dāmu romāna vietā?
– Jā. Nemēdzu iesākt daiļliteratūru – jo zinu, ka iesākšu, bet pabeigt būs grūti.
Protams, ir nogurums, tomēr, ja man ir kāds pacients, par kura problēmām kas jānoskaidro papildus, labāk to izdaru tūlīt – tad varu mierīgi gulēt. Citādi domas tāpat nedod mieru.
Taču ne vienmēr – par to gan esmu pārliecināta – viss notiek, kā rakstīts grāmatās un ne vienmēr pats pareizākais ir akli turēties pie tajās teiktā.
Man ārsta profesija asociējas ar kalnā kāpēju, kam plecos mugursoma, kurā, ejot augstāk un tālāk, arvien krājas pieredze. Vienam varbūt ir vairāk talanta, citam lielākas darbaspējas vai neatlaidība, bet visi kāpj augšā, padarot savu mugursomu pilnāku. Kad zināšanas un pieredze krāta gadiem, paveras īpašas spējas, intuīcija, kas ārsta darbā ļauj tuvoties mākslai. Palīdz saprast, kad jādara citādi nekā paredz teorija un algoritmi. Bet līdz tai virsotnei ir tāls ceļš.
– Modernajā medicīnā daudz biežāk runā par vadlīnijām, nevis intuīciju.
– Tās ir nepieciešamas – kā palīgs ārstam, bet priekšraksti un noteikumi var kļūt arī par problēmu. It īpaši Amerikā apdrošināšanas kompāniju ietekme uz medicīnu, kad ārsti drošības dēļ dara tikai un vienīgi tā, kā paredz priekšraksti, lai nenonāktu nepatikšanās, sarežģījumu gadījumā netiktu iesūdzēti, jau ir problemātiska. Pacients no tā var ciest – formāli viss izdarīts, kā paredzēts, bet vai tas pēc būtības ir konkrētajā situācijā labākais?…
Ir zināmi standarti, taču vai visiem, kam tie paredz veikt datortomogrāfiju, tā vienmēr tiešām ir nepieciešama? Katrs izmeklējums, kad to izmanto, tomēr rada lielu apstarojuma devu. Vadlīnijām, īpaši universitātes klīnikā, ir jābūt, bet akla, formālu iemeslu diktēta turēšanās pie tām pāri visam grauj ārsta profesijas būtību.
Mūsu lielākā problēma, ne tikai medicīnā – arī sabiedrībā kopumā, ir nevis noteikumu, bet komunikācijas trūkums, neprasme vai nevēlēšanās sarunāties un saprasties. Sūdzības jau lielākoties ir nevis par ārstniecību, bet gan par komunikāciju, par nesaprašanos. Ja izrunātos ar pacientu vai, mūsu gadījumā, ar viņa vecākiem, izskaidrotu, ko un kāpēc darīsim, kāds būs ieguvums un ar kādu risku jārēķinās, daudzu konfliktu nebūtu.
– Jūs to darāt?
– Es vienmēr cenšos pat uzzīmēt, kas tur ir par vainu, kāpēc tāda izveidojusies, kas tiks darīts, to ķirurģiski ārstējot. Protams, daudz kas norisinās individuāli atšķirīgi, taču par saslimšanas būtību skaidrībai jābūt. Medicīna nav detaļu štancēšana, ne viss ir iepriekš paredzams, var rasties kādas blaknes, bet tas pacientam jāizstāsta. Arī ikdienišķai, vienkāršai operācijai reti, tomēr iespējamas blaknes.
Mana skolotāja, nu jau pensionētā daktere Marija Liepiņa bieži vien atgādināja: tu vari izdarīt visu, pat neiespējamo, taču zaudē pacientu. Bet citā, šķietami bezcerīgā gadījumā bērniņš tomēr izķepurojas. Pēc lietu loģikas nav pamata tā notikt – bet notiek.
Reizēm, runājot par neiznēsātajiem bērniņiem, dzirdam viedokli, ka izglābjam dzīvību, bet ražojam invalīdus, kas visu mūžu būs aprūpējami. Tad jājau tā – kurš būs tas lēmējs, kas uzņemsies izšķirt, kuru mēģinām glābt, kuru – ne? Kurš var to paredzēt – šim bērnam izdosies izdzīvot un dzīvot, tam – ne? Es sevī nejūtu tādu potenciālu, lai šķirotu: šo mazuli ārstējam, to ne.
Par mani dažkārt pasmaida, bet tiešām esmu pārliecināta, ka pasaule ir vienota enerģijas sistēma – koki, dzīvnieki, cilvēki –, kurā cits citu ietekmējam. Ja reiz esam radības kronis, varam taču dzīvot citādi – piemēram, neēst gaļu, kas kaudzēm sakrauta veikalos un tirgos; vai tad nevaram iztikt bez tās? Tas taču nav izdzīvošanas jautājums!
Kad gaidīju bērnus, ārsts teica: bet hemoglobīns, bet grūtniecības norise? Iznēsāju dvīņus un izbaroju viņus ar krūti, neēdot gaļu – un mans hemoglobīns bija labāks par labu.
Kāpēc vajag ādas somu vai ādas salonu mašīnā, ja ir skaisti mākslīgie materiāli? Es jau kādu laiku vairs nepērku kosmētiku, ko pārbauda, izmantojot dzīvniekus. Ir taču līdzīga tajā pašā cenu grupā, ko ražo bez šādiem testiem.
Varbūt neizmainīšu pasauli, taču tā ir mana izvēle. Nemēģinu nevienam būt par soģi vai uzspiest savu viedokli, bet domāju un rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu un labu esam.
– Kā esat nonākusi līdz šādai pārliecībai?
– Laikam jau kopš vidusskolas. Man galvenais dzīvē – lai, veroties spogulī, nav kauns no sevis, lai varu godīgi pateikt: tas izdevās, bet šis neizdevās; to aplam darīju, tas jālabo vai par to jāatvainojas.
Neizliekos par gudrāku, ja ko nezinu – atzīstu un noskaidroju. Citādi tas filtrs mūsos piesārņojas, un vari kādā brīdī salūzt.
Man ir veicies ar skolotājiem. Jau minētā daktere Marija Liepiņa – mana pirmā skolotāja bērnu ķirurģijā, nodaļas vadītājs Jānis Krasts, kurš jaunajiem kolēģiem ļauj darboties un tā taktiski, neuzkrītoši piebremzē, ja grasies darīt ko nepareizu. Kopā ar viņu jūties droši kā aiz mūra!
Daktere Liepiņa nebija boss pāri citiem, ļāva iesācējiem operēt, laida pie galda – dari! Un allaž teica: ķirurgam vienmēr jāzina, ko esi izdarījis un viss lieku reizi jāpārbauda – ne citu, bet sava dvēseles miera dēļ. Ja paļausies uz gan jau būs labi – nebūs vis.
– Cik ilgi pati ejat ar pieredzes krāšanas mugursomu plecos?
– Kopš esmu beigusi rezidentūru, Bērnu slimnīcā esmu no 2006. gada. Pa vidu divas grūtniecības.
Gan ar vecāko, nu jau piecgadīgo dēlu, gan ar divgadīgajiem puikām dvīņiem esmu bijusi kopā līdz viņu pusotra gada vecumam. Gribēju izbaudīt šo laiku.
Tāpēc neesmu strādājusi tik daudz kā citi mana vecuma kolēģi. Bērni ir mana šā brīža prioritāte, taču domāju, ka labākais nav būt nepārtraukti blakus, bet neapmierinātai un diskomfortā. Jācenšas lietas sakārtot tā, lai gan viņiem ir labi, gan arī pati esmu mierā ar sevi.
Kādreiz man negriezās ausīs, kad kāds sacīja: viņa neko nedara, dzīvo mājās ar bērnu. Tagad gan – jo tie teikumi taču neiet kopā, viens otru izslēdz: vai nu neko nedara, vai ir kopā ar bērnu. Es dažkārt uz slimnīcu nāku atpūsties pēc tās nekā nedarīšanas!
Tā ir liela vērtība – darbs, kas patīk. Man tāds ir. Nevienu dienu neesmu nožēlojusi, ka esmu izvēlējusies šo profesiju.
– Tas notika bez šaubām?
– Kad biju piecus gadus veca, mani te, šajā slimnīcā, operēja mans tagadējais nodaļas vadītājs dakteris Jānis Krasts. Un kopš tā laika zināju, ka būšu ārste. Man nebija dilemmas, ko studēt, par ko kļūt.
Taču, mācoties augstskolā, nedomāju, ka strādāšu ar bērniem, – es to negribēju. Tagad gan pret citu specialitāti savu nemainītu. Bērni nemelo un neliekuļo, viņi neizliekas slimāki nekā jūtas. Un atmosfēra te ir pavisam savādāka nekā pieaugušo palātās. Bet bērnu slimnīcā nokļuvu diezgan nejauši.
– Kā tas notika?
– Pēdējā kursā mācoties, sešus mēnešus apguvām iekšķīgās slimības Rīgas 1. slimnīcā. Man tika iedalīta palāta, kur bija trīs kundzes jau stipri gados. Deviņos iegāju slimnīcā, iznācu ārā pēc divpadsmitiem un vienīgais, ko medicīniski izdarīju – izmērīju asinsspiedienu. Pārējā laikā klausījos par bērniem un mazbērniem, par karu, pensiju, valdību, slikto dzīvi… Katru dienu vienu un to pašu dažādās kombinācijās.
Manam raksturam tas neder. Vairs īsti nesapratu, vai kaut ko spēju, vai neesmu tos sešus gadus velti mācījusies. Lai sevi pārbaudītu, aizgāju uz ātro palīdzību. Dažus mēnešus pastrādāju par feldšeri, tiklīdz pabeidzu universitāti – par ārsti.
– Un ko secinājāt – tie gadi nebija veltīgi?
– Mans pirmais pacients, esot ārstes statusā, bija sabiedriskā vietā, Purvciema tirgū, infarktu cietis cilvēks. Neatliekamās palīdzības mašīnā aiz sēdekļa biju salikusi grāmatas, bet tirgū taču nevarēju vērt tās vaļā un pētīt. Aizvedām pacientu uz Gaiļezeru, atstājām uzņemšanas nodaļā un atpakaļceļā šķirstīju grāmatu – izrādījās, visu biju izdarījusi, kā vajag.
Ātrajā palīdzībā strādājot, guvu pārliecību, ka kaut ko protu un varu. Taču ar laiku nomāca apziņa, ka ļoti daudzi izsaukumi nav saistīti ar neatliekamu palīdzību. Vai arī aizvedam pacientu uz slimnīcu, atstājam, dodamies pie nākamā. Bet kas ar to cilvēku notika tālāk, vai izdevās izārstēt? Trūka pabeigtības sajūtas.
– No ātrās palīdzības uz ķirurģiju bija tik viegli pārorientēties?
– Sākumā bija doma par neiroķirurģiju, taču vienīgā valsts apmaksātā rezidentūras vieta šajā specialitātē jau bija aizņemta.
Paņēmu sarakstu un skatījos, kādas iespējas vēl pastāv, kas man varētu derēt. Bija divas vietas bērnu ķirurģijā. Klīnikas vadītājs gan bija visai rezervēts – kam tas vajadzīgs sievietei, vai spēšu… Man vienmēr licies, ka labāk ir mēģināt, nekā nedarīt un nožēlot to.
Izvēlējos apgūt šo specialitāti bez lielām iestrādēm bērnu medicīnā – biju taču beigusi Ārstniecības, nevis Pediatrijas fakultāti.
Vispirms rezidentūrā jāapgūst pieaugušo ķirurģija. Stradiņos mani sagaidīja ar attieksmi: ak, meitenīte ķirurģiju sagribējusi?…
Bet pēc kāda pusgada viens no dakteriem teica: tu jau varētu mainīt to rezidentūru un nākt pie mums, apgūt pieaugušo ķirurģiju. Taču es savu ceļu jau biju izvēlējusies.
– Ir liela atšķirība – būt nevis bērnu ārstam, bet bērnu ķirurgam?
– Tā ir radikāla atšķirība domāšanā. Ķirurģiju izvēlas noteikta tipa personības.
– Kādas?
– Cilvēki, kuriem ir nepieciešamība uzreiz redzēt sava darba rezultātu.
Katram ir savas robežas, ko grib sasniegt un kurās turēties.
– Vai netrīc rokas, kad jāoperē pavisam mazs bērniņš, bieži vien jaundzimušais?
– Kad pēc vecākā dēla piedzimšanas atgriezos darbā, reizēm, pirms gāju pie kāda bērniņa reanimācijā, tualetē noslaucīju asaras, noskaloju seju aukstā ūdenī un tad centos smaidīt un darīt visu, ko vien spēju.
Nav pareizi būt tik emocionālai, ir jāspēj distancēties, bet, kad pati esi mamma, savādāk uztver arī citu nelaimes un problēmas.
Taču, esot pie operāciju galda, jūtos citādi. Mums dota iespēja palīdzēt, mēģināt nolikt to mazulīti uz vienas starta līnijas ar citiem, kuri piedzimuši veseli, lai viņš varētu maksimāli izbaudīt dzīvi.
Mans uzdevums ir pietuvoties savu spēju augšējai robežai, lai bērns, kuru liktenis atvedīs pie manis, manu prasmju dēļ nebūtu zaudētājs. Lai es spētu izdarīt iespējami labāko.
– Ko – bez traumām – bērnu ķirurgam visbiežāk nākas operēt?
– Maziem bērniem iedzimtas cirkšņa trūces, jaundzimušajiem jānovērš smagākas patoloģijas, kas radušās vai nu piedzimstot, vai prenatāli, vēl esot mammas vēderā.
Tās ir smagas un delikātas situācijas. Ja gaidāmajam bērniņam atklāta gastrošīze, māte, kā likums, ir jauna, līdz divdesmit gadu vecumam. Un reizēm lūdz, lai uzrakstu slēdzienu, ka jātaisa aborts. Kad vecāki saka: saprotiet, mēs negribam slimu bērnu – gribam veselu, izjūtas ir divējādas. Nedod Dievs tādu nelaimi, to briesmīgo sajūtu, kad jau iepriekš zini: mazais būs slims. Man grūtniecības laikā reiz tika sajauktas analīzes, un tie kļūdainie rezultāti liecināja par kādu nopietnu iedzimtu patoloģiju. Piecos pēcpusdienā piezvanīja, ka noticis pārpratums, ka man viss ir labi, bet tas emociju spektrs, ko pārdzīvoju šīs dienas laikā, bija ārprātā dzenošs.
Ja auglim ir konstatētas multiplas iedzimtas anomālijas, var nākties domāt par grūtniecības pārtraukšanu, it īpaši, ja vecāki tā noskaņoti. Taču, ja patoloģija ir ārstējama un mēs protam to darīt tāpat kā citās valstīs, es nespēju rekomendēt veikt abortu. Varu uzrakstīt, kāds ir risks un ka esmu informējusi par iespējām ārstēt to patoloģiju, kas bērniņam būs.
Reizēm jautāju, ko šie vecāki darītu, ja mazulis piedzimtu vesels, bet ar kādu ļoti smagu kaiti sasirgtu pēc tam? Vai tad arī sacītu – mums tādu bērnu nevajag? Atbilde ir: tad jau viņš būtu… Bet arī tagad viņš jau ir, tikai vēl neredzams.
– Esat Stradiņa universitātes docente, ne tikai operējat pati, bet apmācāt rezidentus…
– Izrādās, esmu šausmīga egoiste – jo mācīt citus, tāpat kā būt godīgam, ir izdevīgi! Tas sakārto paša galvu, jo esi spiests lasīt, diskutēt, atbildēt uz jautājumiem, izskaidrot. Savas rezidentūras laikā būdama ārzemju klīnikās, pieredzēju – nav nekā nelietderīgāka par lekciju vai nodarbību, kur pasniedzējs vai nu visu nolasa no grāmatas, vai runā tādos terminos, sarežģītas lietas tā sapiņķerē, ka, cik gudrs aizgāji, tik paliki. Bet, ja nesaproti lietas būtību, nespēj risināt nestandarta situāciju. Iezubrīšana nepalīdz.
– Vai, mācoties ārzemēs, neradās vilinājums tur arī palikt?
– Gan esot Triestes bērnu ķirurģijas klīnikā Itālijā, gan, pateicoties Zariņu studiju ceļojumu stipendijai, aizbraucot uz Angliju, man spēku deva kalendārā apvilktais datums, uz kuru iegādāta lidmašīnas biļete atpakaļceļam.
Zināju, ka gribu dzīvot Latvijā. Lai gan Anglijā man teica – to algu, ko tu mājās nopelni mēnesī, te saņem par vienu diennakts dežūru. Kur loģika atgriezties?
– Un kur ir?
– Patiesībā nav. Racionāli spriežot, būtu bijis tikai saprātīgi palikt tur. Taču katram ir savs ceļš. Man lielākais ieguvums ir tas, ka varu darīt darbu, kas man patīk. Reizēm gan, kad veicas un tā mazliet iedomīgi liekas: redz’, kā es spēju, kāda nu daktere esmu, kāds augstāks spēks tūlīt noliek vietā. Tad zinu – tas par to, ka tā padomāju!…
– Kas angļiem, pie kuriem mācījāties, šķita jūsos vērtīgs, ja reiz mudināja domāt par palikšanu?
– Varbūt tas, ka no sevis neiedomājos nez ko, ka gribēju iemācīties visu, kas vien iespējams, – varbūt to novērtēja.
Arī rezidentūrā Stradiņa slimnīcā nekautrējos lūgt medmāsām, lai ļauj paskatīties, kā veic to vai citu manipulāciju. Viņas to prot lieliski, es neesmu ne reizi darījusi, tāpēc gribu redzēt un iemācīties. Nevis – es taču esmu ārste, ko tad man no māsiņas mācīties…
Nezinu, cik lielai pieredzei jābūt, lai kaut tikai domās atļautos tādu augstprātību. Tāda attieksme man atgādinātu dāmu augstpapēžu kurpēs, kura, galvu mākoņos izslējusi, iet pa bruģi un jebkuru brīdi var paklupt.
Taču man nav pieņemama arī tāda pavīpsnājoša attieksme pret rezidentu: tas jau tikai studentiņš, ko tad viņš var zināt… Mēs katrs darām savu darbu atbilstoši savai kompetencei un atbildībai.
Kā mans trūkums, it īpaši Anglijā, tika vērtēts tas, ka nebiju tik pašpārliecināta, tik aktīva, ka sevi nevirzīju priekšplānā – redziet, es taču varu!… Tas man arī šeit nereti ir teikts: ja gribi strādāt ķirurģijā, tev ir jābūt ar aknām! Varbūt neprotu sevi pārdot, bet man nav iekšēji pieņemami sist sev pie krūts un visiem norādīt – es nu gan esmu laba! Daru to un šo! Man ļoti jāpiespiežas, lai tā sevi pozicionētu. Ne jau es viena, mēs visi te darām un varam.
Kaut gan reizēm, lasot vai televīzijā redzot, kā strādā citur, tā vien gribas teikt: bet mēs taču arī tāpat!
– Kas ir vērtīgākais, ko tur ieguvāt? Jaunam ārstam taču netrūkst ko mācīties arī tepat.
– Ieguvums ir redzēt, kā vienas un tās pašas problēmas risina citur. Protams, var izlasīt grāmatās, kā to dara, taču lasīto nevar salīdzināt ar reālajā dzīvē niansēs iepazīto.
Psiholoģiski patīkams, morāls ieguvums bija piedāvātā iespēja palikt, iziet apmācību un tad strādāt. Tas, ka mani novērtēja profesionāli un vienlaikus arī cilvēciski – jo neviens no mums, īpaši jaunos gados, taču nav tāds guru, tik ļoti vērtīgs un neaizstājams, ka – lai vai kāds, mums viņu vajag!…
– Kas jums palīdz šaubu situācijās, kad jāizšķiras par kādu lēmumu vai jāatgūstas no ikdienas?
– Man vajag kādu brīdi palikt mierā, vienatnē, pasēdēt jūras malā, lai domas sakārtotos un it kā pats no sevis kļūtu skaidrs – īstais ceļš, īstais risinājums ir šāds. Tam nav pierādījumu, tā ir sajūta. Reizēm aizbraucu uz mammas māju, lai atslēgtos un nedarītu neko.
Svarīga ir sava teritorija – mājas, kur varu justies brīvi. Ja gribu būt sabiedrībā, eju ārpus mājas; es nejustos labi, ja ciemiņi pie mums nāktu un ietu bez apstājas. Nespēju notēlot, ka ir lieliski, ja tā nejūtos. Man patīk skaidrība un atklātība, nevis visādas viltības, sievišķīgas gudrības un triki, kā panākt savu. Nedomāju, ka man būtu tiesības citam teikt: tu to nedarīsi, bet pati par sevi to varu noteikt.
– Esat tik daudz ko paguvusi – ārstes diploms, bērnu ķirurģes sertifikāts, medicīnas doktores grāds, ģimene ar trim bērniem. Jābūt izcilai loģistikai, lai to visu spētu!
– Doktora grādu aizstāvēju, kad gaidīju Eduardu. Man likās – kad bērns paaugsies, tad. Bet paldies vīram, kurš sacīja – jāpabeidz tagad, tas nemaz nav apspriežams. Bez viņa atbalsta man tas nebūtu izdevies. Vismaz tik ātri ne. Viņš ir tāds dzinējs, kurš liek sasparoties arī man. Visu laiku darbībā, ar idejām, ko labi realizē. Nepazīstu daudz cilvēku, kuriem vispār ir tādas idejas un kuri arī atrod iespējas tās īstenot mūsu dzīves situācijā.
Dažkārt saku vīram, ka negribu braukt līdzi uz kādu kongresu, jo labāk gribu satikt bērnus. Visu paspēt nav iespējams. Kad man šķiet, ka ir grūti, iedomājos par cilvēkiem, kuri ir daudz sarežģītākā situācijā.
Nekas nav svarīgāks par bērniem, iespēju robežās mēģinu viņu audzināšanu apvienot ar darbu. Vairākas reizes dienā zvanu uz mājām, pirms ieeju operāciju zālē – noteikti. Bet, kad strādāju, nekas nav svarīgāks par to, ko daru.
– Pēc laulībām esat palikusi savā uzvārdā. Kāpēc tāda izvēle?
– Lielā mērā tāpēc, ka gribu, lai mani vērtē pēc tā, ko varu izdarīt, nevis – kā sieva esmu. Vismaz tie, kuri nezina par mūsu privātajām saiknēm.
Diemžēl netrūkst cilvēku, kuri domā, ka šeit esmu tikai pateicoties mūsu attiecībām, nevis manai profesionalitātei. Tas nav patīkami, jo zinu, ka daudz ko protu un spēju. Ne visu, protams, – vēl mācos, strādāju, pilnveidojos.
– Tāds lēmums tika labprāt akceptēts?
– Nē, nepavisam ne.
– Abi ar dzīvesbiedru esat vienā profesijā un specialitātē, strādājat vienā slimnīcā un vienā augstskolā. Laimīgas dzīves formulāri to neiesaka – iznāk taču konkurēt!
– Mēs esam dažādās svara kategorijās, nav iemesla konkurēt. Bet lecīga gan esmu, to viņš man dažkārt saka! Vienkārša iemesla dēļ – ja kādreiz kaut kam nepiekrītu, tad, ja reiz tu esi tik gudrs, paskaidro man, kāpēc domā tieši tā! Jo vērtība ir tam, ko saprotam. Varbūt piekrītam, varbūt nepieņemam, taču saprotam.
– Vai pārliecība, ka ne jau ķirurgs lemj savu pacientu likteņus – ka īstais lēmējs ir kāds cits tur, debesīs, nāk no ģimenes, audzināšanas?
– Tā drīzāk ir mana dzīves izjūta.
Es par to pārliecinos uz katra soļa.
Man šķiet, būtu absurds iedomāties, ka esam radības kronis, visu varoši un izlemjoši. Patiesībā esam vien mazi puteklīši pasaules kārtībā.
Man tā ir vieglāk uztvert un izprast pasauli – es meklēju to vieglumu! Tas galvenais jau nav izrēķi- nāms – te ir plusi, te mīnusi, tāpēc darīšu tā. Lielākā prasme ir atrast, izjust, kurš ir tavs ceļš. Un iet, ļauties tam, nelaužoties durvīs, kuras mums nav vēlēts atvērt.
