Anda Līce: Partijas meklē Trojas zirgu, ar ko iebraukt Saeimā 5
Lai nu kā, bet spilgtu notikumu mūsu publiskajā telpā nekad netrūkst. Emeritētā baptistu bīskapa Pētera Sproģa pievēršanos politikai tik pēkšņas viņa izšķiršanās gan šajā gadījumā kādas vārdā grūti nosaucamas nesavienojamības dēļ daudzi uztvēra kā aukstu dušu karstā vasaras dienā. Pirmajā brīdī pat šķita, kāds ir palaidis īpašu joku, cerot uz pamatīgu bumeranga efektu.
Šis notikums atmiņā atsauca kādu citu notikumu, kad 2012. gadā sabiedriski aktīvi cilvēki ar mācītāju Juri Rubeni priekšgalā nāca klajā ar Labas gribas manifestu, kas aicināja sabiedrību uz izlīgumu un politiķu atteikšanos no egocentriskuma. Diemžēl sabiedrība kopumā tam nebija gatava, dažs labs gan varbūt tomēr pārskatīja savus kategoriskos apgalvojumus. Šodien ir grūti spriest, vai tam bija kādas dziļākas politiskas sekas, tomēr viens gan ir skaidrs – par valsts suverenitāti apdraudošām lietām un labo gribu ir regulāri jāatgādina vispirms sev pašiem.
Ideālisms un naivums nav viens un tas pats. Neapšaubot Sproģa labos nodomus, nevar neredzēt, ka politiskajam spēkam “Saskaņa”, ar kuru viņš bija gatavs saistīties, arī ir savi nodomi, un tie nepavisam nav tādi, kā tiek stāstīts no tribīnēm. To pierādīja gan 2012. gada valodas referendums, gan prokremliskās aktivitātes valsts valodas jautājumā arī šodien. Ir naivi tajās meklēt labo gribu. Vecajām un dažādos veidos sevi sakompromitējušām partijām ir problēmas ar balsu piesaistīšanu, un katra meklē kādu Trojas zirgu, ar ko iebraukt Saeimā un valdībā. Naudīgi amati ir iegūti, bet reputācija zaudēta, tāpēc tiek meklēti cilvēki, kuriem sabiedrība uzticas. Pēc atmodas mēs teju vai visi bijām politiski naivi, bet šodien lielā daļā naivums ir izslimots, tāpēc jau Sproģa negaidītais uznāciens izraisīja tik lielu neizpratni un pat sašutumu. Diemžēl jaunākajos laikos kopā ar naivumu ir pagaisis arī ideālisms, un daudzos tā vietā stājas pragmatisms un cinisms.
Kodolfizikā kritiskā masa ir kodoldegvielas daudzums, pie kura sākas kodola dalīšanās ķēdes reakcija, kas uztur pati sevi. Līdzīgi notiek arī ar sabiedrības atmodām. “Saskaņas” partijas atbalstītāju vidū, jācer, ir cilvēki, kuri patiešām gribētu, lai Latvijas iedzīvotāju starpā valda izpratne un saskaņa, taču, kamēr viņu ir maz, kritisko masu nav iespējams sasniegt. Ir svarīgi, ka vismaz tajos, kas līdz kaula smadzenēm nav inficēti ar staļinismu, sāk darboties kritiskā domāšana. Tāpēc par pretrunīgo vēsturi ir pacietīgi jārunā ne tikai zinātniskajās konferencēs un vēsturiskos datumos, bet arī ikdienā.
