Valdis Krastiņš: Ideālisms politikā? Šodien? 1
Eiropas Savienība ir nonākusi stāvoklī, par kuru savā laikā brīdināja Vāclavs Havels: tā ir kļuvusi par tirgus placi, kurā tiek kārtotas rebes.
Vai ideālismam mūsdienu politiskajā mutulī vēl ir vieta un loma? Ar šo jautājumu pagājušajā nedēļā nācās saskarties dažādos veidos – piemēram, lasot Pola Ležēna grāmatu par Robēru Šūmani, kuram bijusi izšķiroša loma Eiropas Savienības veidošanā. Nav noliedzams, ka Robērs Šūmanis bija īsts ideālists. Bet kā ir šodien, vai ES joprojām tur ideālisma karogu?
Atbilde diemžēl ir noliedzoša. Kādēļ? Tādēļ, ka ES ir nonākusi stāvoklī, par kuru savā laikā brīdināja Vāc-lavs Havels: tā ir kļuvusi galvenokārt par tirgus placi, kurā tiek kārtotas rebes uz savstarpējā izdevīguma pamata.
Un tā nu esmu nosaucis Eiropas pēdējā ideālista – politiķa vārdu. Dramaturgam, publicistam, bijušajam Čehijas prezidentam Vāclavam Havelam bija veltīta konference Latvijas Universitātē, kas tika rīkota kopā ar Prāgas Kārļa universitāti un Čehijas vēstniecību Latvijā.
Konferencē izskanēja daudz interesanta, tomēr man personīgi palika klusa smeldze par to, ka Havela ļoti spilgtās personības mantojums tā īsti nav iesakņojies ne Latvijā, ne arī Čehijā. Kādēļ? Tādēļ, ka ideālisms, kuru tik uzskatāmi pauda Havels, vienkārši “izgāja no modes”. Žēl! Jo Havels daudz runājis par postkomunistiskās sabiedrības (un tajā joprojām dzīvojam arī mēs) problēmām. Tās joprojām dzīvas, un konferencē izskanēja doma, ka būtu laiks ieskatīties Havela rakstītajā, lai risinātu šīs problēmas. Jo pragmatiķu darbība patlaban norāvusi politiku zemē un iemīcījusi dubļos; politiskais ideālisms kļuvis gandrīz vai par utopiju. Bet man par šo tēmu nācās dzirdēt no paša Havela mutes: “Politika nav netīra, netīri ir politiķi.” Havels allaž runāja skaidri un gaiši, izsakoties izkoptā čehu valodā. 1968. gadā Čehoslovākijas robežas bija vaļā, aizbrauca daudzi, bet ne Havels, kurš palika un izbaudīja visus komunistu režīma pazemojumus, ieskaitot cietumu. Tādēļ čehiem viņu atmodas laikā bija liela uzticība šim mazrunīgajam vīram, kurš kļuva par Čehijas prezidentu pēc Slovākijas atdalīšanās.
1990. gadā savā Jaungada uzrunā Havels teica: “Šodien mūsu galvenais ienaidnieks ir mūsu vienaldzība, kopējā labuma ignorēšana, godkāre, egoisms un strīdi. Galvenā cīņa izcīnāma šajā frontē.”
Vai tas neattiecas arī uz mūsu šodienu? Vai mūsu galvenais šķērslis nav vienaldzība? Varbūt jāieklausās ideālista teiktajā, varbūt ir laiks arī Latvijā atkal pacelt ideālisma karogu, kurš plīvoja atmodas laikā?
