Vairāk saules un asfalta 31
– Kā jums šeit pietrūkst?
– Labas kafejnīcas. Nepatīk, ka maz saules.
Aleksandrs: – Un nav asfalta.
– Par lēmumu pārcelties uz laukiem joprojām esat pārliecināti?
– Pārbaudām sevi katru reizi, kad atgriežamies no kāda ārzemju brauciena. Salīdzinām un atkal atrodam priekšrocības dzīvei šeit. Pagaidām tas ir viens no labākajiem risinājumiem, kā izdzīvot mūsu situācijā un ar šā laika prioritātēm – ārējām un iekšējām.
Dana: – Mums šis projekts ir tuvākajiem desmit gadiem, tālāk redzēsim.
– Kāpēc tieši desmit gadi?
– Pēc desmit gadiem var daudz kas mainīties – man būs četrdesmit, varbūt vairāk negribēsies laukos sēdēt vai vispār vienam uz otru skatīties, mēs taču to nezinām. Mums ar vīru savstarpēji ir ļoti godīga pozīcija, ka jebkurā brīdī varam pateikt – zini, šīs attiecības sevi ir izsmēlušas.
– Kas jūs tagad vieno – bērni?
– Bērni mūs papildina, viņi ir forši, bet nav manas dzīves iemesls. Visas tās sarunas, ka sievietei jādzīvo vīram, bērniem, ģimenei, nav man pieņemamas. Savas dzīves centrs esmu es pati, un visam, kas notiek, jābūt harmoniskam un pieņemamam. Varu ģimenei veltīt ļoti daudz laika, bet tikai tādēļ, ka man tas tiešām liekas pozitīvi. Ja jūtu, ka kaut kas nav līdzsvarā, apstājos un padomāju – Dana, kur tu par sevi neparūpējies? Par sevi jāpadomā pirmām kārtām un tad par citiem.
Aleksandrs: – Nevar pateikt labāk.
