Desmit minūtes miera 31
– Kā veidojas Latgales draugu un paziņu loks?
– Es caur jogu ar vietējiem kontaktēju. Sāku ar Robežniekiem, kas no šejienes atrodas astoņu kilometru attālumā. Man ir sanākuši pat divpadsmit cilvēki grupā, arī divi vīrieši – viens mehanizators un slaucējs. Viņi to dara savai veselībai, jo joga ir tikai viens nosaukums – vairāk to mācu kā fizioterapiju, kā arī meditējam, lai nomierinātos. Viņiem patīk tās desmit minūtes pasēdēt klusumā. Pēc tam cilvēki nodarbības iesaka arī saviem paziņām, draugiem, vietējā prese mūs atbalsta, un tagad vadu jau trīs grupas.
Dana: – Kādā ciemā gan pateica – joga pie mums – nekad mūžā, jo tā ir sekta. Citur mācītājs aicina, lai neiet uz jogas nodarbībām, jo tās neesot piemērotas ticīgam cilvēkam. Taču zinu vecmāmiņas, kas atnāk uz jogu un pēc tam dodas uz baznīcu dziedāt. Draudzējamies ar ģimeni, kas katru dienu iet uz baznīcu, un tas viņiem netraucē ar mums satikties.
– Par ko jūs runājat, arī par politiku?
– Man liekas, te visiem tā ir diezgan vienaldzīga. Vairāk interesē govis, kad cāļus atvedīs pārdošanai.
Aleksandrs: – Prezidenta vēlēšanas nav pats nozīmīgākais jautājums. Maksājumi par pienu, kas mainījies ar dotācijām – tas, jā. Kad sākās Āfrikas cūku mēris, tad bija liels uztraukums.
Dana: – Šajā pusē ļaudis grib mierīgi dzīvot un strādāt.
– Cik veiksmīgi paši tiekat galā ar praktisko dzīvi, no jogas vien nepārtiksi.
– Ir cilvēki, kas var dzīvot ar minimumu, bet tie neesam mēs. Man gribas aizbraukt uz Krāslavu padziedāt, bērni jāved uz mūzikas un mākslas skolu, tāpēc vajadzīga mašīna. Uz laukiem nebraucām ar tukšu maku, jo zinām, kādas var būt sekas. Mums ir vēl laiciņš tikt skaidrībā ar šo jautājumu.
Aleksandrs: – Ir labs teiciens – ar naudu nabadzību vieglāk pārciest.
– Cilvēki dodas projām no laukiem, ja tuvumā nav skolas.
Dana: – Indras pagastā ir skola, taču mūsu meitas mācās mājās. Četras reizes gadā braucam uz Daugavpili atskaitīties. Vecākiem šī izvēle nemaz nav tik vienkārša, gribētos bērnos vairāk attīstīt patstāvību, bet tas prasa laiku. Man jau būtu ļoti ērti – aizbrauc viņas ar skolas busiņu astoņos no rīta un tad vakarā ierodas mājās. Taču esmu sapratusi, ka skolas izglītības sistēmā, kāda tā pastāv tagad, ir pārāk daudz rāmju. Tāpēc arī pati, lai gan esmu izmācījusies par sociālo pedagoģi, tur nevarētu strādāt.
