Indijas dzīves skola 31
Dana: – Meitām Indijā nepatika, jo visu laiku nācās pielāgoties jauniem apstākļiem un indieši viņas raustīja aiz vaigiem – tā viņi izrāda savu apbrīnu. Bijām piekusuši no nemitīgas uzmanības. Tūristu iecienītās vietās un arī laukos kļuva mierīgāk, vietējie turējās pa gabalu, smaidīja, runājās, bet neaiztika. Pilsētās cilvēki zaudē robežu un uzmācīgi lien tavā personīgajā laukā.
Aleksandrs: – Kad vaicāja – Can I make a picture of your baby? (Vai varu nofotografēt jūsu bērnu?), teicām – Yes, ten rupees! (Jā, par desmit rūpijām!) Tā mēs viņus atšuvām.
Dana: – Naudu indieši deva kā pateicību, ka redzējuši baltas ādas krāsas bērnu – tā viņiem laimīga zīme.
– Pēc kā jūs braucāt uz Indiju?
– Pēc jauniem iespaidiem.
Aleksandrs: – Tajā laikā es jau nodarbojos ar jogu – ceļojumu man vajadzēja gan labākai izpratnei, gan statusam.
– Un ko ieguvāt?
– Attieksmi pret dzīvi, nāvi, dzīves komfortu.
Dana: – Tagad man liekas, ka mēs varētu dzīvot jebkurā vietā. Visur atradīsim sev nodarbi, paziņas, draugus, domubiedrus un spēsim būt laimīgi. Vieta nav noteicošais.
– Varbūt jūs tādi jau esat, Indijas ceļojums tikai palīdzēja to skaidrāk apzināties.
– Redzējām, kā cilvēki dzīvo – miljoni mīt kā miskastē un pārtiek sazin no kā. Taču turpat blakus arī sena kultūra, tradīcijas, spilgtas krāsas, smaržas. Lielais kontrasts – tas ir par Indiju. Šis brauciens deva arī iespēju iepazīties ar dažādiem cilvēkiem un redzēt tik atšķirīgus modeļus, kā var dzīvot. Kāds ceļo ar pieciem bērniem, dažs brauc pa pasauli nonstopā. Atradu arī kādus desmit latviešus.
Aleksandrs: – Reiz Arambolā dzērām tēju kopā ar latvieti, kas Indijā attālināti strādā – tulko no latviešu valodas uz igauņu. Viņa kopā ar vīru no Anglijas būvē Miķeļbākā viesu māju.
Dana: – Daudzi no satiktajiem ļaudīm brauc pie mums ciemos. Ajūrvēdas ārsts, indietis, kurš strādā arī Vācijā, bijis jau divas reizes. Uz viņa lekciju ieradās trīsdesmit cilvēku. Ārsts teica – neēdiet tik daudz sviesta un siera, pažēlojiet sevi!
Aleksandrs: – Kad atgriezāmies no ceļojuma, es lidostā bučoju asfaltu. To esmu darījis tikai divas reizes – pēc Krievijas un Indijas. Pēc šādiem braucieniem vēl labāk saproti, cik mēs šeit esam laimīgi.
– Ne visi Latvijā tā domā.
– Mums bija ideja – katram, kam te nepatīk, nopērkam biļeti līdz Kurskas apgabalam un, ja gribi, paliec tur. Domāju, ka deviņdesmit procentu atgriezīsies. Kāpēc viņiem šeit nepatīk? Nav loģikas. Vienkārši tā ir tāda pozīcija – pret.
