“Ideāli ir sastinguši.” Nuncijs Aglonā skaidro, kāpēc Francisks apmeklēs Latviju 0
Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku kulminācija Aglonā 15. augustā bija apustuliskā nuncija (pāvesta vēstnieka) arhibīskapa Pedro Lopess Kintana vadītais dievkalpojums. Savā sprediķī viņš iepazīstināja ar iemesliem, kāpēc pāvests Francisks ir izvēlējies doties vizītē tieši uz Baltijas valstīm. Fragments no nuncija sprediķa:
„(..) Jau no sava pontifikāta sākuma pāvests Francisks ir skaidri izteicis vēlmi apmeklēt tās zemes, kuras varētu šķist specifiskas vai arī tādas, kas atrodas uz kādas robežas, kur cilvēki cieš vai arī ir cietuši īpašas grūtības nesenā pagātnē. Tādā veidā viņš vēlas tās stiprināt un mācīties no tām. Tādēļ pāvesta vizīte būs gods šai zemei.
Pāvesta vizīte nav vienkārša valsts vadītāja vizīte. Pāvests ieradīsies, pirmkārt un vispirms, kā gans. Viņš vēlas satikt visus. Viņš nāk stiprināt ticībā katoļus un iedrošināt visus iedzīvotājus viņu miera un brālības ceļā.
Baltijas valstīm ir ļoti senas vēsturiskās, kultūras un reliģijas saknes, bet tanī pat laikā tās dzīvo kādā jaunā fāzē: šogad jūs svinat neatkarības 100. gadadienu pēc tam, kad lielāko divdesmitā gadsimta daļu esat pavadījuši padomju režīma apspiestas un bez brīvības.
Pēc gandrīz 50 komunistiskās diktatūras gadiem ticība ir piedzīvojusi atdzimšanu jūsu vidū, bet ir vēl tik daudz kas jāpaveic. Kad svētais Jānis Pāvils II apmeklēja jūsu zemi pirms divdesmit pieciem gadiem, bija pagājuši divi gadi pēc jūsu brīvības atgūšanas, un viņa vēsts jūsu zemei, kā arī citām Austrumeiropas valstīm, bija: “Nebaidieties!” tieši tādēļ, ka Dievs Kungs ir ar jums! Tajos gados valsts bija kā slimnieks, kurš tikko kā bija piecēlies no komas, sperdams nedrošus soļus, bet ar lielām ilgām pēc miera, pēc vienības ar pārējo Eiropu, ar lieliem ideāliem, varbūt arī par materiālām lietām, bet ar lielu cerību.
Divdesmit piecus gadus pēc tam valsts un sabiedrība ir kļuvusi stabilāka, ir atradusi savu vietu Eiropā un pasaulē, tomēr lielie ideāli kaut kādā ziņā ir sastinguši. To var redzēt arī visā Eiropā, eiropeiskā projekta ideālos vai arī faktā, ka aukstā kara beigas, šķita, vēstī par pasaules miera cerībām, bet diemžēl tās pakāpeniski sarūk. Esam liecinieki materiālisma ienākšanai, hedonismam, panseksualitātei, ķermeņa kultam, egoistiskam individuālismam un arī nedrošai pagānisma atdzimšanai.
Lai gan sabiedrība galvenokārt ir sasniegusi labu materiālās drošības līmeni, šodien trūkst garīgās drošības. Lūk, tādēļ mums ir vajadzīga spēcīga balss, kas mums atgādinātu, kur ir īstā laime un kur ir īstā brīvība. Mēs varam teikt, ka pāvests Francisks ir viens no mūsdienu pasaulē visvairāk respektētajiem un mīlētajiem līderiem. Būdams katoļu Baznīcas vadītājs un neskatoties uz to, ka viņam nav īstas varas – nav armijas -, pāvests Francisks ir augstākā morālā un garīgā autoritāte.
Jau kopš savas ievēlēšanas viņš ir bijis to cilvēku balss, kuri dzīvo atstumtībā: nabadzīgo, atstāto, veco ļaužu, nedzimušo, nedziedināmi slimo un to, kuri cieš no kara un vajāšanās. Pāvestam kā personai ir unikālas īpašības: viņa pazemība un vienkāršība mums māca redzēt dzīvu Jēzus mācības paraugu.
Viņa morālā autoritāte neveidojas tikai no izteiktajiem vārdi, bet arī pateicoties viņa darbiem. Kad pāvests runā, pasaule klausās, jo viņš ir viens no dažiem starptautiskajiem līderiem, kuram ir drosme nosaukt lietas īstajos vārdos un arī spēks rādīt piemēru. Pāvests Francisks mums atgādina svētā Jāņa padomu: “Bērni, mīlēsim ne ar vārdiem un ne ar mēli, bet gan darbos un patiesībā.”
Savas vizītes laikā pāvests mums atgādinās, ka mums jāliek mūsu rūpju centrā šos “vismazākos” brāļus un māsas – nabadzīgos un atstumtos -, jo šis ir vienīgais veids, kā parādīt savu mīlestību uz Kristu: “To, ko esi darījis viņiem, esi darījis man.”
Pāvests Francisks mums atgādinās, ka visspēcīgākais Kunga vēstījums ir žēlsirdība. Mums teiks, ka mums ir pienākums aizsargāt mūsu planētu; ka jaunieši ir cilvēces nākotne, bet tanī pat laikā nedrīkstam aizmirst mūsu saknes.
Viņš atkal atsauksies uz baznīcas vienotību tādēļ, ka šīs vizītes mērķis ir arī ekumenisks: lai mēs visi varētu būt viens.
Un tādēļ atgādinās, ka katoļu baznīca ir aicināta būt klātesoša, būt tuva, īpaši mīlestībā un cilvēciskajā attīstībā, un vēlas to darīt kopā ar citām Baznīcām un kristiešu kopienām, dialogā ar citām reliģiskajām kopienām, esot droša par to, ka Dievs ir visu Tēvs un mēs visi esam brāļi un māsas.
Kā svētā Pētera pēctecim Romas pāvestam, pirmkārt, ir garīga misija: rūpēties par Kristus ganāmpulku. Pirms savām ciešanām Jēzus teica Pēterim: “Es lūdzu par tevi, Sīmani, lai tava ticība nemitētos un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus.” Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus apstiprināja šo sūtību, kad viņam sacīja: “Gani manas avis.” Tas ir pāvesta darbs: tas nav politisks vai diplomātisks, bet galvenokārt garīgs. Un tomēr pāvesta ļaudis nav tikai katoļu Baznīca, bet arī visa pasaule. Savas vizītes laikā pāvests vērsīsies ne tikai pie katoļiem, bet arī pie katra labas gribas cilvēka, pie visiem, kas vēlas viņu klausīties.
Pāvests mums nesīs savu vēstījumu, tas ir, Kristus vēstījumu – cerības, miera un brālības vēstījumu. Tie, kuriem būs laimējies viņu sastapt un viņā klausīties, varēs pamanīt viņa tuvumu un patiesumu, dāvājot Evaņģēlija prieku.
Šī ir ļoti īpaša iespēja un patiesa Dieva žēlastība visiem, kas dzīvo Latvijā: katoļiem un nekatoļiem, un arī nekristiešiem. Un tieši tādēļ jūs visus aicinu piedalīties viņa uzņemšanā.
Dabiski, šī vizīte pieprasa ļoti akurātu un padziļinātu praktisku sagatavošanos. Baznīca ir ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri jebkādā veidā piedalās pāvesta vizītes organizēšanā. Šinī ziņā no sirds pateicos Latvijas valdībai par palīdzību un sadarbību.
Pāvests ir visas pasaules svētceļnieks, kurš nepārtraukti sludina evaņģēliju un nemitīgi atgādina, kādām prioritātēm mums ir jābūt šajā pasaulē un katra personīgajā dzīvē.
Esmu drošs, ka ar Dieva palīdzību redzēsim daudz augļu katoļu baznīcā Baltijas valstīs un arī sabiedrībā kopumā! (..)”
