Vai Latvijā iespējams izveidot ideālus bruņotos spēkus, ideālu armiju un ideālu Zemessardzi? 18
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai kā gribētos, nav iespējams izveidot ideālus bruņotos spēkus, ideālu armiju un ideālu Zemessardzi. Tomēr tas nenozīmē, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. Tāpat kā jebkurā citā jomā arī valsts aizsardzības sektorā jāveido pats labākais, kas iespējams.
Skeptiķi norādīs, ka tas ir nesasniedzams mērķis tik nelielām valstīm kā Latvija un tās tuvākajiem kaimiņiem Igaunijai un Lietuvai. Tomēr ir arī citi piemēri – gan pagātnē, gan arī tagad.
Viens no spilgtākajiem meklējams Baltijas jūras otrā krastā Somijā, jo ne velti tas ieguva Ziemas kara brīnuma nosaukumu. Tas bija karš, kas pasaulei sagādāja negaidītu pārsteigumu, jo nelielā Somija bargā karā sevi nosargāja pret milzeni – uz militārisma sliedēm uzlikto Staļina padomju lielvalsti.
Vēl pirms tam Somijā, kas divos gadu desmitos bija spējusi nostāties uz kājām un lielā mērā spējusi sadziedēt nežēlīgā pilsoņkarā cirstās rētas, bija daudz diskusiju, vai aizsardzībā vajadzētu ieguldīt tādus līdzekļus, kā prasīja slavenais karavadonis Gustavs Mannerheims.
Viņā neieklausījās, bet jau pēc gada pirms Turpinājuma kara vairs nebija šaubu, ka maršalam izrādījusies taisnība, un līdzekļi atradās. Somu sabiedrībā nav diskusiju, kādēļ nepieciešams obligātais dienests, kādēļ ik pēc pieciem gadiem jādodas atsvaidzināt karavīra speciālista iemaņas. Nevajadzētu šaubīties – ja somi pateikuši, ka kara gadījumā viņu armijā būs 230 tūkstoši karavīru, tad tā arī būs.
Līdztekus somiem, kas tradicionāli izceļas ar savu labi sagatavoto un motivēto armiju, ieteicams paraudzīties uz Tuvajiem Austrumiem. Kādēļ nemācīties no ebreju valsts Izraēlas? Šī valsts jau sen sapratusi, ka ir vērts ieguldīt līdzekļus savā armijā, ka tā nedrīkst zaudēt, jo atkāpšanos nepieļauj nelielā teritorija.
Nav šaubu, ka ikkatra Izraēlas pašvaldība zina, kā nopietnās situācijās parūpēties par saviem iedzīvotājiem. Tur jau sen par normālu tiek uzskatīta drošas telpas izveidošana bez logiem katrā būvējamā mājā.
Vai Latvijas pašvaldībās zina, kā un ar kādiem spēkiem tiks evakuēti iedzīvotāji nepieciešamības gadījumā?
Lūk, tas ir labs jautājums, ko pirms gaidāmajām vietējās varas vēlēšanām uzdot sarakstu līderiem. Un aicināt arī plašāk izteikties par skatījumu uz valsts vispārējās aizsardzības programmas ieviešanu.
Ko vairāk nepieciešams pirkt?
Varbūt jūrnieki teiktu, ka būtu vajadzīgi kuģi, tomēr tas nebūtu lietderīgi, un šādu diskusiju arī nav, jo ir skaidrs, ka Latvijas bruņotajiem spēkiem nepieciešamības gadījumā būs jāsargā teritorija ar cietu pamatu zem kājām.
Tomēr viss nav tik vienkārši, un šķiet, ka pat augstākā militārā ranga komandieriem ir dažādas domas, kādu tehniku vēl nepieciešams iegādāties. Vai to neapliecina Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa gluži nesen teiktais, ka Latvija palikusi vienīgā valsts Austrumeiropā, kuras armijai nav bruņutransportieru.
To grūti aptvert, ka šāds secinājums mums Latvijā jāizdara pēc neatkarīgā valstī pavadītiem jau gandrīz trīsdesmit gadiem. Ko daudzi komandieri, padomdevēji, bruņoto spēku attīstības plānotāji domājuši iepriekš?
Tomēr ar minēto tehniku patiesi nav tik vienkārši. Jebkurš pieredzējis karavīrs un virsnieks pavaicās – kādam mērķim bruņutransportieri paredzēti. Vai vienkāršai personāla pārvadāšanai, un tas tomēr ir drošāk nekā pilnīgi neaizsargātās kravas automašīnās, ar ko pārvietojas zemessargi, vai tehnikai ar uzbrukuma potenciālu, kas var nopietni atbalstīt kājniekus kaujā.
No ukraiņu karavīru stāstītā labi zināms, ka bruņutransportieriem, piemēram, BTR, 12,7 milimetru munīcija ejot cauri kā sviestam, tāpēc karavīri labprātāk braucot sēž uz “bruņām”.
Pirmajos braucienos uz Ukrainas austrumiem pēc kara sākuma centos noskaidrot, cik liela nozīme bijusi kara tehnikai. Kādam karavīram vaicāju, cik lietderīgi bijuši tanki. Viņa atbildē bija sajūtama patiesa sajūsma, viņš teica: “Tanciņš – tas mums bija īsts un neaizstājams palīgs!”
Atgriezies Latvijā, vaicāju zemessargiem, vai arī viņiem nebūtu vajadzīga bruņutehnika. Tas bija lieks jautājums, protams, vajagot! Arī Doņeckas lidostas aizstāvēšanā nepietika tikai ar pašu kiborgu motivēto cīnīšanos – no muguras viņus atbalstīja ukraiņu artilērija, tanki un citi ieroči.
Kā attīstīt Zemessardzi?
Ja raugāmies tikai uz skaitļiem, tad pagātnē bijis labāk – kā stāstīja kāds pieredzējis zemessargs, deviņdesmito gadu sākumā viņa bataljonā bijuši vairāk nekā 1000, bet varbūt pat 1200 karotāju. Tas izklausās gandrīz vai neticami – tādi skaitļi tagad šķiet kā kosmoss.
Tas gan bija cits laiks, apgalvo tie, kas joprojām atrodas ierindā. Un tas arī ir saprotami – tā bija sajūsma par atjaunoto valsti, lai gan ekonomiski nācās izturēt daudz pārbaudījumu.
Šis pats zemessargs pastāstīja, ka bataljons mācību rīkošanai toreiz mēnesī saņēmis “veselus” divus simtus latu! “Un kāda izveidojās attieksme pret zemessargiem! Lika nodot ieročus, kompostrēja smadzenes! Naudas mācībām nebija. Ko gan varēja iemācīties, ja cilvēks tikai nedaudz tika pie šaušanas!”
Sarunājoties ar profesionāliem karavīriem, nākas secināt, ka darāmā mūsu Zemessardzes bataljonos ir ļoti daudz.
Cerams, ka nākotnē zemessargi saņems bruņutehniku, kaujas bataljoni kļūs pilnībā nokomplektēti ar visiem vajadzīgajiem ieročiem, tajā skaitā vadāmajām prettanku raķetēm, un tiks piesegti ar sava bataljona mīnmetējiem.
Cerams, spēsim piesaistīt vismaz divas, bet ieteicams pat trīs reizes vairāk jaunu zemessargu. Kāpēc to visu darīt? Te Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma komandiera pulkvežleitnanta Venta Kodora pirms dažiem gadiem teiktais:
“Nevienu nevar piespiest ar varu mīlēt kaut ko. Ja tu mīli to valsti, to vietu, tad ne šo sajūtu, ne tevi pašu nevar nopirkt! Patriotisms ir augstākā mīlestības pakāpe, tā ir domāšana par savas valsts un savu bērnu nākotni. Tāpēc novēlu visiem – lai to, ko mēs tagad darām – piedalāmies mācībās, mācāmies šaut un visu pārējo, kas saistīts ar militāro, – tomēr nekad nevajadzētu pielietot.
