Anna Žīgure: Ideālā Latvija. Somijai – 100 7
Laiku pa laikam izskan vārdu kopa – ideālā Latvija. Kas tā tāda? Iespējams, ka tā ir garīgā un arī fiziskā telpa, kuru vismaz kāda daļa no mūsu pilsoņu kopuma vēlētos veidot, lai pēc tam tur dzīvotu.
Paskatoties apkārt, tuvāk un tālāk pasaulē, var redzēt jaukas, skaistas un iekārojamas vietas, un katrai no tām ir sava garoza. Turklāt daudzas valstis un to tautas ir ievērojami lielākas par latviešiem, nesalīdzināmi bagātākas, un tās vismaz pēdējo pusgadsimtu dzīvojušas daudz mierīgāku dzīvi. Piemēram, Zviedrijas teritorija vairāk nekā 200 gadu nav pieredzējusi karu. Tā nu varam gan sajūsmināties par Francijas garu, Spānijas temperamentu, Itālijas klimatu, Norvēģijas šērām vai Anglijas aristokrātiju, bet maz ir tāda, ko latvieši varētu no šīm valstīm aizgūt, veidojot savējo.
Tomēr ir viena tauta, valsts un sabiedrība, kas ilgstoši noturējusies ideāla augstumā un kalpojusi latviešiem par paraugu vismaz pusotru gadsimtu – pati to nemaz nenojauzdama. Tā atrodas tepat pavisam tuvu, viņpus Igaunijas, Somu jūras līča pretējā krastā. Tā ir Somija.
Varētu domāt, ka Somija kļuva latviešiem svarīga pēc tam, kad ar to tuvāk iepazinās mūsu dzejnieki Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, Linards Laicens, Jānis Akuraters un vēl citi 1905. gada revolūcijas bēgļi, kuri iemīlēja savu patvēruma zemi un pēc atgriešanās dzimtenē slavināja šīs ziemeļzemes dabas skaistumu, cilvēku strādīgumu un godīgumu, apkārtnē un mājās valdošo tīrību, savstarpēju pieklājību un laipnību pret svešiniekiem, ierēdņu iejūtīgo izturēšanos, patriotismu, rūpīgi koptos laukus un pārdomāto mežsaimniecību, visas tautas stingro mugurkaulu (pret rusifikāciju). Atgriezušies dzimtenē, viņi visi mudināja latviešus sekot somu un Somijas paraugam.
Dzejnieku vārdi neizkaisījās nekoptā laukā – Somijas piemēram bija rosinājušas sekot jau paaudzes pirms viņiem, sākot ar Krišjāni Valdemāru, Lapas Mārtiņu, Juri Alunānu (starp citu, viņš bija pirmais, kurš latviešu valodā nodēvēja somus par somiem – agrāk bija piņņi) un brāļiem Kaudzītēm, kam pievienojās daudzi citi jau sen aizmirsti latviešu nācijas būvētāji. Šo censoņu likteņi nebija tik dramatiski kā Skalbes paaudzei. Lielākā tiesa cilvēku, kuri pagājušā gadsimta 20. un 30. gados spēku smēla Somijā, jau sākot ar Latvijas okupāciju 1940. gadā, tika deportēti no dzimtenes un aizgāja bojā Sibīrijā vai pēc kara miruši emigrācijā. Bieži viņu vārds tika pilnīgi izskausts no latviešu kultūras aprites un, tā arī neatgriezies, atrodams vien nodzeltējušu avīžu lapaspusēs.
Sava ģeopolitiskā novietojuma dēļ vairākos vēstures griežos paši atrodoties ievērojami grūtākā situācijā, latvieši bieži domājuši par somiem, vēlēdami tiem izturību gan cīņā pret rusifikāciju cara laikos, gan karā pret agresoru – Padomju Savienību – Ziemas kara mēnešos. Somi izcīnīja arī mūsu kaujas – savulaik aizstāvot savu valodu un vēlāk savu valsti, ko mums nebija lemts paveikt.
Ar Somiju mūs tātad saista līdzīga vēsture vairāku gadsimtu garumā, šodiena kā neatkarīgām valstīm – Eiropas Savienības dalībvalstīm – un cerība uz neapdraudētu mierīgu nākotni.
Daudzi latvieši, iebraucot Somijā, nodomā, ka tāda varētu izskatīties Latvija, ja to nebūtu piemeklējušas okupācijas, kas ne tikai pārtrauca valsts un tautas attīstību, bet arī iznīcināja mūsu valsti. Tāpēc joprojām, tāpat kā 19. gadsimta otrajā pusē, aktuāls ir jautājums – ja somi spēj, kāpēc lai to nespētu mēs? Kā piemēru var minēt mūsdienu tautas izglītību un valsts atbalstu zinātnei, veselības aprūpi un savstarpējo solidaritāti, modernās tehnoloģijas un atbalstu nacionālajai kultūrai, augstu pievienoto vērtību kokmateriāliem, aktīvu uzņēmējdarbību un dzimtenes mīlestību, kā arī gribu to aizstāvēt… Jomu ir daudz. Protams, ka mēs to varētu – ja tikai gribētu, ja tikai saņemtos.
Latvija nevar pacelties spārnos un aizlidot uz Somiju, bet mēs kā valsts un sabiedrība varam pielikt visas pūles, lai savu ideālo Latviju izveidotu tepat, Daugavas, Ventas, Gaujas un Lielupes krastos. Šī pamodinātā griba vien jau būtu laba dāvana Latvijas simtgadei.
