Maziepazītā Igaunija – Ida-Virumā. Kaimiņi pārsteidz ar industriālo mantojumu un igauņu rivjēru 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visvairāk pārsteidz neparastais. Ida-Virumā apriņķī tās ir degakmens raktuves, jo Latvijā nekā tamlīdzīga nav. Degakmens ir brūns nogulumiezis, kas veidojies paleozoja ērā pirms vairāk nekā 300 miljoniem gadu no augu organiskajām atliekām un Igaunijā atrodams starp dolomīta slāņiem.
Degakmens ieguves pirmsākumi meklējami jau zviedru laikos, un Kohtla-Jerves apkaimē tas iegūts gan atklātā karjerā, kur iegulas jau izstrādātas un tagad tiek piedāvāti safari izbraucieni adrenalīna cienītājiem, gan pazemes raktuvēs, kur Kohtla-Nemmē iekārtotajā Raktuvju muzejā gida pavadībā var doties desmit metrus zem zemes palūkot, cik smags un bīstams bijis kalnraču darbs, par ko padomju laikos gan maksāts salīdzinoši labi, un cik iespaidīgas bijušas iežu drupināšanas iekārtas.
Laižoties pazemē, jāuzģērbj darba drēbes un galvā jāliek ķivere, jo ejas ir mitras un vietumis šauras. Nelielu gabalu var izbaudīt, arī braucot ar kalnraču vilcienu. Šīs raktuves slēdza 2001. gadā un apskatei atvēra pēc vienpadsmit gadiem.
Apmeklētāju centrs ir atvērts agrākajā degakmens šķirošanas cehā, te gūstams ieskats par degakmens izmantošanu, enerģijas ražošanu un nākotnes perspektīvām.
Starp citu, šobrīd Igaunijā joprojām notiek vērienīga degakmens ieguve, un uz pārstrādes rūpnīcu pa 12 km garu virszemes konveijeru katru dienu ceļo apmēram 700 tonnas vērtīgā ieža, no kura iegūst arī eļļu.
Piedzīvojumu centrs “Kiviõli”
Degakmens ne tikai nodrošina apmēram 90 procentus no Igaunijā saražotās enerģijas, bet sadedzināts rada arī dabas piesārņojumu – pelnu kalnus, kas bojā gruntsūdeņus un ainavu.
Pirms astoņiem gadiem pie Kivieli pilsētas ziemeļu robežas esošajam izdedžu kalnam tika rasts pielietojums – izveidots piedzīvojumu centrs.
Vienā kalna pusē ierīkoja slēpošanas trasi un sniegadēļu parku, kur vasarās darbojas kalnu autotrase un 700 metrus garš trošu nobrauciens no pelnu kalna virsotnes, bet otrā pusē – motocentru, kurš savulaik uzņēma Igaunijā pirmā pasaules čempionāta posmu.
Mototrases garums te ir 1950 m ar augstuma starpību 26 m. Savukārt slēpošanas kalna pakājē vasarā darbojas uz stabiem uzbūvēta kāpelēšanas trase un dažādas izklaides bērniem, starp kurām populārākās ir ugunsdzēšanas siena un rakšana ar īstu ekskavatoru.
Vēl var ielūkoties arī nelielā lidmašīnā, kura reiz veikusi lidojumus uz Sāmsalu.
Cietoksnis un kazemāti
Narva atrodas Igaunijas tālākajā austrumu punktā, un, apceļojot Igauniju, nokļūt līdz tai parasti pietrūkst laika.
Taču ir vērts pacensties, jo te ir ko redzēt. Aptuveni astoņsimt metrus garā promenāde ļauj brīvi izbaudīt skatu uz Ivangorodas cietoksni Krievijā otrpus Narvas upei, vērot un fotografēt robežu, nebīstoties no soda sankcijām.
Pilsēta lepojas ar labi saglabājušos pili – Hermaņa cietoksni (13.–17. gs.), jo Otrā pasaules kara laikā Narva tika pamatīgi izpostīta, tādēļ te dominē padomju laiku arhitektūra, kurā piesaista Narvas koledža pilsētas centrālajā laukumā. Arī pa cietokšņa šaujamlūkām labi pārskatāma robeža, kura līdz karam atradās nedaudz tālāk uz austrumiem.
Narvā vēsturiski saplūst igauņu un krievu kultūra. Interesants vēstures liecinieks ir Narvas Viktorijas bastions, viena no septiņām fortifikācijas būvēm, kas tikko atjaunota, ieguldot apmēram divus miljonus eiro.
Tas savas trīssimt gadu ilgās pastāvēšanas laikā daudzus karus pārdzīvojis, par ko ar humoru stāsta kazemātu gids Dmitrijs. Velvju pagrabos un šaujampulvera pagrabā apskatāma ekspozīcija, kas iepazīstina ar bastionu vēsturi un aizsardzības sistēmas īpatnībām.
Pazemē dzīvo arī sikspārņu kolonija, tostarp reti un aizsargājami eksemplāri. Virs kazemātiem aug Melnais mežs, kurā ieeja pašlaik liegta, jo notiek rekonstrukcijas darbi.
Pamestā Krenholmas manufaktūra
Tiem, kurus interesē industriālais mantojums, apmeklējot Narvu, noteikti jāredz Krenholmas manufaktūra, kas savulaik bijusi lielākā un modernākā tekstilrūpnīca ne tikai cariskajā Krievijā, bet visā Eiropā.
1856. gadā Krenholmas salu (tulk. no zviedru val. – Vārnu sala) iegādājās Ludvigs Knoops, uzsākot te rūpnīcas celtniecības darbus. Uzplaukuma gados manufaktūrā strādājuši teju 11 tūkstoši cilvēku.
Teritorijas apskatei nepieciešamas vairākas stundas, jo ražošanas mērogi bijuši grandiozi. Būvējot rūpnīcu, domāts arī par arhitektūru un pievienoto vērtību – ir dekorētas kolonnas, plaši logi un arkas, metāla apdare ar kniedēm.
Pastaiga pa teritoriju gan iespējama tikai gida pavadībā, jo pēc tam, kad 2010. gadā manufaktūra bankrotēja, to iegādājās privāta kompānija, kas plāno te veidot atpūtas kompleksu ar koncertzāli, modes muzeju un citām izklaidēm.
Pagaidām gan investori nav atrasti, taču īpašums tiek apsargāts.
Padomju laikā celtās ēkas ir nojauktas, saglabātas tikai senākās būves. No tilta, kas savieno Krenholmas salu ar Narvas upes krastu, paveras sausgultne, kur kādreiz šalkuši ūdenskritumi, bet tagad ūdens parādoties vien tad, kad Krievijas pusē esošā spēkstacija atverot slūžas.
Pie jaunajiem vārtiem uzstādīts monuments manufaktūras darbinieku sacelšanās piemiņai. Tolaik darbs bijis ļoti smags – no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā ar ļoti īsu pusdienlaiku, turklāt bērniem nav dotas nekādas atlaides, un viņiem pēc darba vēl vajadzējis mācīties.
Izplatījušās arī slimības, tādēļ vadzis lūzis 1879. gadā. Interesanti būs apskatīt gidu parādītās senās fotogrāfijas un salīdzināt tās pašas vietas dabā, kuras pēc simts gadiem grūti atpazīstamas.
Te otrpus Narvas upei jau Krievija, tādēļ laikus mobilajos telefonos jāizslēdz datu pārraide, lai aparāts automātiski nepieslēgtos Krievijas sakaru tīklam.
Pat nezvanot, nesūtot īsziņas un neatbildot uz ienākošajiem zvaniem, maksa par ārvalstu pieslēgumu tiks aprēķināta, bet tarifi Krievijā ir divi trīs eiro par minūtes sarunu.
Igauņu rivjēra
No Narvas, sekojot upes tecējumam, pēc apmēram desmit kilometriem nonāksim kūrortpilsētā Narvā-Jēsū, kas savu nosaukumu ieguvusi no upes grīvas un arī atrodas pie Krievijas robežas.
Pirmais SPA komplekss te atvērts jau 19. gadsimtā, kopš tā laika šī vieta pazīstama kā Igaunijas rivjēra, uz kuru atpūsties devusies Krievijas impērijas aristokrātija.
Narvas-Jēsū smilšainā pludmale ir pati garākā visā Igaunijā (7,5 km) un arī vienīgā, kurā paredzēta vieta nūdistiem. Atpūtniekiem iespējams apmeklēt etnogrāfisko muzeju, jahtu ostu un pastaigāties pa kāpu priežu mežu.
