Hurma – veselīga, bet kalorijām bagāta 2
Patlaban, kad Latvijā aiz loga ziema, kaut kur tālu siltās zemēs laikam ienākas hurma. Jo, tiklīdz veikalā pietuvojos dārzeņu un augļu plauktiem, šis auglis ar savu koši dzelteni spīdīgo mizu burtiski “duras” acīs. Man gan jāatzīstas – es ar hurmu esmu uz “jūs”. Man tā nezin kāpēc atgādina kolorado vaboles, kuras pusaudža gados lasīju garajās kolhoza kartupeļu vagās. Bet tieši tāpēc man bija interesanti uzzināt, vai, nelietojot uzturā hurmu, esmu kaut ko būtiski zaudējusi.
Uztura speciāliste Inga Širina stāsta, ka hurma pieder pie ebenkoku dzimtas. Tās dzimtene ir meklējama Ķīnā, precīzāk, Ziemeļķīnā. Šobrīd hurma izplatīta Indijā, Rietumāfrikā un Dienvidaustrumāzijā, bet kultivē to siltajās zemēs visā pasaulē. Hurmai ir tūkstošiem dažādu šķirņu, un šī dažādība arvien vairāk parādās arī mūsu veikalu plauktos. Brīžiem tas pircējos izraisa apjukumu – kādai īsti ir jāizskatās īstai hurmai, un kura no šķirnēm ir labāka? Viena veida hurmas augļi ir mīksti, ar plānu, caurspīdīgu miziņu un želejveida mīkstumu, cita veida hurma – cieta, ar biezāku, tumši oranžu miziņu un cietu, viegli brūnganu mīkstumu. Cietās šķirnes hurma ir salda, pat ja nav pilnībā gatava, bet mīksto šķirņu hurmai jāļauj nogatavoties, līdz tā kļūst mīksta, citādi, to ēdot, mutē radīsies savelkoša garša.
Hurmu parasti novāc negatavu, tā nogatavojas transportēšanas laikā, tāpēc var gadīties veikalā iegādāties hurmu, kura vēl nav īsti gatava. Ja ir bažas par hurmas kvalitāti, labāk jānoņem miziņa. Tā ir diezgan bieza un ja saturēs piesārņojumu, noteikti to aizturēs un ķīmiskās vielas neiekļūs mīkstumā, stāsta uztura speciāliste. Bērniem hurma noteikti jādod nomizota, jo gremošanas traktam miza ir grūtāk pārstrādājama. Arī pieaugušajiem ar vārgāku gremošanas traktu ieteicams baudīt hurmu bez miziņas.
Hurmu uzglabā tāpat kā citus augļus. Ja tā vēl nav gatava, novieto tumšā, vēsā vietā, vēlams, kopā ar citiem augļiem vai dārzeņiem. Var uzglabāt diezgan ilgi, tik ātri tā nebojājas.
– Hurma ir ļoti vērtīgs auglis, jo satur ļoti daudz balastvielu (šķiedrvielu), ir vērtīgs minerālvielu – nātrija, kālija, dzelzs, kalcija, fosfora un vitamīnu, galvenokārt C un B grupas – avots. Ņemot vērā, ka hurma satur diezgan daudz balastvielu, tās neļauj pārāk ātri uzsūkties augļu cukuriem, tādējādi radot balansu un nekaitējot organismam (vidējs GI – glikēmiskais indekss, zemāks kā banāniem). Tomēr galvenokārt hurmu uzskata par ogļhidrātu avotu. 100 g hurmas satur līdz 100 kcal (atkarībā no gatavības pakāpes un salduma, vidēji 70 kcal). Jo saldāka hurma, jo vairāk tajā kaloriju. Viena hurma sver no 300 līdz 500 g, tātad vienā auglī ir vismaz 210 kcal (aptuveni tikpat, cik vienā banānā – 250 kcal un tikpat lielā ābolā – 150 kcal). Kalorāžas ziņā hurma nav pārāka par citiem augļiem.
Augstā augļu cukura satura dēļ hurma nav labākā izvēle tad, ja ieturat diētu ar nolūku samazināt svaru. Bet citādi šie augļi ir labs našķis, ko var droši ēst šokolādes vai salda pudiņa vietā. Augstā ogļhidrātu (augļu cukura) satura un lielā kaloriju daudzuma dēļ hurmu nevajadzētu ēst pārmērīgi daudz. Viena līdz divas hurmas dienā sezonas laikā organismam kaitējumu neradīs, – uzsver Inga Širina.
