Juris Alberts Ulmanis: Humors – zāles pret nāvi 0
Juris Alberts Ulmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc atgriešanās no brīvprātīgā dienesta latviešu leģionā Ukrainā man visbiežāk uzdod divus jautājumus: kā tur izskatās, un vai man bija bail? Varu atbildēt pavisam īsi: sagrautā Ukraina izskatās traģiski, un man, protams, bija bail. Pat ļoti. Gribu vairāk pievērsties baiļu tēmai. No sirds cerot, ka latviešiem nekad nenāksies nonākt tādu izdzīvošanas briesmu priekšā, kādā šobrīd ir ukraiņi, iespējams, mana pieredze kādam var noderēt.
Latviešu spēlfilmā “Dvēseļu putenis” ļoti uzskatāmi parādīts, cik bravūrīgi jaunie puikas devās uz fronti un cik ātri drosmi nomainīja nāves bailes, kad lodes sāka spindzēt gar ausīm. Manā gadījumā nekādas bravūrības nebija. Daudzus gadus esmu bijis zemessargs, piedalījies neskaitāmās apmācībās, tādēļ man bija pieredzē balstīts priekšstats, kā varētu izskatīties īsta karadarbības zona. Tur nav nekādas romantikas. Jebkurš mirklis var kļūt par pēdējo.
To apzinājos, tādēļ pirms braukšanas nokārtoju praktiskās lietas. Uzrakstīju testamentu, dzīvoklī uz galdiņa atstāju tuviniekiem informāciju par bankas kontiem un noguldījumiem, lai manas nāves gadījumā varētu paņemt naudu. Aplūkoju savu bērnu fotogrāfijas un noglabāju atmiņā viņu smaidus. Atcerējos patīkamus dzīves mirkļus, lai varētu pie tiem atgriezties grūtību brīžos. Biju sagatavojies visbriesmīgākajam scenārijam.
Tomēr uz fronti ar nāves bailēm nedrīkst braukt, jo nobijies karavīrs ir rīcībnespējīgs. Tādēļ pieņēmu, ka braucu uz nopietnām Zemessardzes mācībām. Mēģināju baiļošanos par savu dzīvību nomākt ar pienākuma sajūtu. Izpildīt uzdevumu ir katra karavīra goda lieta, jo no tā bieži atkarīga daudzu biedru dzīvība. Pienākuma sajūta uz brīdi palīdz nedomāt, ka viena lode var izdzēst dzīvību. Tā palīdz saņemties, koncentrēties un ziedot sevi augstākam mērķim. Tomēr cilvēks ir emocionāla būtne un pilnībā novērst domas nav iespējams. Tās visu laiku sēž prāta nostūros un briesmu brīžos aktivizējas.
Kad ieradāmies savā frontes līnijas vietā, visapkārt nemitīgi bumboja un šķita, ka artilērijas šāviņi nāk aizvien tuvāk. Mani pārņēma sajūta, ka krievi speciāli medī mūs – Latvijas leģionu. Sakritība? Mūsu komandieris Gundars Kalve apstiprināja manas aizdomas. Viņš netic nejaušībām un domā, ka ienaidnieks apzināti vēršas pret ukraiņu papildspēkiem.
Arī turpmākās dienas vadījām nemitīgos apdraudējuma apstākļos, kā jau frontes līnijā. Tumsā jāuzmanās no droniem, kas pēkšņi var pietuvoties un ziņot artilērijai par mūsu atrašanās vietu. Ejot vērīgi jāskatās ne vien apkārt, bet arī zem kājām, jo jebkur var būt kājnieku mīnas.
Es sevi jau iepriekš biju noskaņojis saglabāt mieru, lai kas notiktu. Man tas ļoti palīdzēja. Kad tuvumā sprāga artilērijas lādiņi, centos dziļi elpot un neļauties panikai. Komandieris šajā ziņā rādīja labu piemēru. Vienreiz bumbošana sākās tieši pusdienu laikā. Sprādzieni sekoja viens otram, un daudzi karavīri skrēja uz patvēruma vietu. Komandierim bļoda uz galda drebēja, bet viņš mierīgi turpināja ēst. Es paliku blakus. Piebeidzis zupas bļodu, komandieris cēlās un teica: “Tagad mums ir jāiet.”
Draudīgajos brīžos bieži piezagās nepatīkamās domas par nāvi. Viens trāpījums, un tevis nav. Un kā tas būs? Vai acu priekšā paskries visa dzīve? Vai miršanas brīdī adrenalīns, endorfīns un citas ķimikālijas smadzenēs izraisīs daudz apcerēto svētlaimes sajūtu? Domas nemitīgi maisās pa galvu, traucējot naktīs aizmigt. Pieļauju, ka ar laiku izdotos pierast pie kaujas apstākļiem un tik ļoti nedomāt par eksistenciāliem jautājumiem. Skatoties uz ukraiņu karavīriem, kuri kaujas laukā pavadījuši jau vairākus gadus, tāds iespaids radās. Viņiem karš ir jaunā realitāte, kurā jādzīvo.
Lai mazinātu apdraudējumu, karavīri viens otru pieskata. Pat ejot uz tualeti par to jāpaziņo biedriem. Atbildība vienam par otru stiprina tikai karavīriem raksturīgo brālības sajūtu. Apziņa, ka blakus ir cilvēki, uz kuriem paļauties, ir labākās zāles pret bailēm. Tās iztrenkā arī ar humoru. Sen nebiju tik bieži un garšīgi smējies, kā par mūsu leģionāru “mednieku stāstiem”. Joki mēdz būt rupji, taču attiecīgajos apstākļos tie ir smieklīgi. Karavīri atraisās un savas dzīves peripetijas izstāsta kolorīti. Viņi zina, ka tas, kas pateikts kaujas laukā, tur paliek. Neviens pēc tam nenosodīs un neapsmies par pēkšņu emociju izvirdumu vai latviešu vīriešiem netipisku atklātību. Karošanas dienās katrs padalījāmies ar citiem tādos stāstos, kurus, iespējams, nevienam citam neesam stāstījuši. Cilvēcība necilvēciskos apstākļos dara brīnumus. Uzmundrinājumi, veiksmes novēlēšana, apkampšanās pirms došanās misijā. Tas rada sajūtu, ka darām ko svarīgu, par ko nav žēl šķirties no dzīvības.
Pēc atgriešanās Rīgā uzzināju, ka nākamajā naktī pēc mūsu aizbraukšanas no Barvinkovas ciematiņa frontes līnijā krievu šāviņš līdz zemei nopostīja mājiņu, kurā bijām apmetušies. Neviena cita ēka netika skarta. Ja mēs būtu tur palikuši vēl vienu nakti, tad nebūtu dzīvi. Acīmredzot tikām medīti.
Pārbraukšana mājās likusi uz dzīvi paskatīties citādi. Pat citādāk nekā pēc nokāpšanas no Himalajiem. Rīgā viss tik klusi, mierīgi. Viss savās vietās, nav pat īsti par ko uztraukties. Ikviena sīkā problēma šķiet nebūtiska pēc tam, kad ik dienu uz spēles bijusi likta vislielākā vērtība – dzīvība. Iespējams, tādēļ vērts iepazīt nāves bailes, lai novērtētu savu dzīvi un visu, kas mums dots.
