Humors, noliegums un citi mūsu psihes aizsardzības mehānismi 0
Katra cilvēka dominējošie aizsardzības mehānismi ir atkarīgi no vairākiem faktoriem – personības tipa, iedzimtā temperamenta, bērnībā piedzīvotajiem stresiem vai traumām, kā arī apzināti vai neapzināti vecāku iemācītajām aizsardzībām. Vairāk tos izprast palīdz Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas (LĀPA) sertificēta ārste psihoterapeite Iveta Valaine.
Visus aizsardzības mehānismus iedala pēc tā, cik tie ir „primitīvi” vai „nobrieduši”, tādēļ pamatā tos iedala divās grupās :
1. Nenobriedušie jeb primitīvie aizsardzības mehānismi.
2. Nobriedušie jeb sekundārie aizsardzības mehānismi.
Primitīvie aizsardzības mehānismi ir mūsu psihes veidošanās pamatā, jo tie ir veidi, ar kuru palīdzību bērns apgūst pasauli. Piemēram, ja zīdainis ir paēdis un apmierināts, viņš izjūt māti kā visaptveroši labu. Izsalcis, nosalis mazulis to pašu māti izjūt kā sliktu. Augot viņš saprot, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, kura klātbūtnē var justies dažreiz labi, citreiz slikti.
Diemžēl, ja ilgstoši mazulis nebūs samīļots un aprūpēts, viņš nesasniegs šo etapu un turpmāk pasauli uztvers kā tikai baltu vai melnu, iespējams, savā dzīvē bieži izmantos šķelšanu (ir cilvēki, kuri visus cilvēkus iedala “savējie” un “citi-svešie” – un pāriet no vienas kategorijas uz otru var diezgan vienkārši), primitīvo idealizāciju (izpaužas otra cilvēka spēka un prestiža pārspīlēšanā bez redzama iemesla) un devalvāciju (otra cilvēka pazemināšana, cieņas mazināšana pret viņu līdz pat nicināšanai).
Kopumā var teikt, ka primitīvos aizsardzības mehānismus ir daudz grūtāk aprakstīt vārdos, jo tie veidojas jau preverbālā (no ieņemšanas brīža līdz 2 gadu vecumam) periodā, tie ir neloģiski, visaptveroši un tiem ir maģisks raksturs.
Primitīvie aizsardzības mehānismi ir daļa no cilvēka iekšējās pasaules uztveres.
To veidošanā iesaistās nevis cilvēka pieaugusī personības daļa, bet ļoti agrīnā viņa infantilo (bērnišķīgo) attiecību daļa. Jo trauslāka, vājāka, dīvaināka ir cilvēka personība, jo vairāk viņa komunikāciju un problēmu risināšanas veidu noteiks tas, kas ir „aiz viņa vārdiem” – zemapzinātās fantāzijas, impulsi, vēlmes.
Noliegums ir viena no visprimitīvākajām psihes aizsardzībām, kas raksturīga agrīnam bērna attīstības posmam, kā tikt galā ar kaut ko nepatīkamu. Tā ir atteikšanās akceptēt realitāti, uzvedoties tā, it kā sāpīgā situācija, domas vai jūtas neeksistētu.
Parasti ikdienas dzīvē cilvēks izmanto noliegumu ne tajā labākajā veidā:
• Alkoholiķis noliedz, ka viņam ir dzeršanas problēmas, uzsverot, cik labi viņš tiek galā ar savu darbu un attiecībām.
• Smēķētājs noliedz, ka smēķēšana ir kaitīga viņa veselībai.
• Sieviete atsakās iziet ikgadējās ginekoloģiskās apskates, it kā ignorējot dzemdes kakla vēža iespējamību, varētu izbēgt no šīs saslimšanas.
• Sieviete tic, ka vīrietis viņu apprecēs, kaut sola to jau piecus gadus un nemaz netaisās šķirties no sievas.
Ar noliegumu sieviete cenšas mierināt sevi – pasargāt no atraidījuma sāpēm un apmānīt sevi, noliedzot skaidro realitāti: „Viņš mani nekad neprecēs.”
• Māte, kas ignorē meitas mājienus par seksuālu uzmākšanos no patēva puses.
• Cilvēks gados, kuram nenāk ne prātā atteikties no mašīnas vadīšanas, lai gan tādu spēju vairs nav.
• Bērns apsaukājis audzinātāju. Māte vaino audzinātāju, ka viņa pirmā izprovocējusi tādu bērna reakciju, jo viņas bērns nav tāds.
Savukārt nobriedušajiem jeb sekundārajiem aizsardzības mehānismiem var būt daudz vērtīgu funkciju – tie var būt veselīgi, radoši adaptācijas veidi kā sadzīvot ar ārējo pasauli. Cilvēks, kas tos lieto, daudz labāk un veiksmīgāk tiek galā ar dzīvi un darbu, viņam ir labākas attiecības ar citiem, harmoniskāka ģimenes dzīve. Šie aizsardzības mehānismi ļauj cilvēkam integrēt daudzas konfliktējošas emocijas, domas un savā ziņā sniedz prieku par savām spējām un talantīgumu. Arī apkārtējie uztver šos cilvēkus kā spējīgus un gudrus, ar viņiem ir patīkami komunicēt.
Aizsardzības mehānismus kā sublimācija, altruisms, humors var novērot daudz „veselākiem pieaugušajiem”, un tie tiek uzskatīti kā visnobriedušākie.
Piemēram, māksla – perfekts piemērs negatīvu emociju vai nepieņemamu vēlmju nobriedušai sublimācijai (seksuālās vai agresīvās enerģijas novirzīšana uz ar šīm dziņām nesaistītiem objektiem, – tā tiek transformēta radošā, sociāli pieņemamā rīcībā), kas, radot kaut ko skaistu, patīkamu un neatkārtojamu, var dot atvieglojumu no kādām destruktīvām sajūtām.
Sublimācija var parādīties arī dažādos hobijos, aktīvā sabiedriskajā un politiskajā darbībā. Piemēram, darbinieks dusmojas uz savu kolēģi, un izpauž savas dusmas, uzveicot viņu kādā sporta spēlē. Freids teicis, ka pasaulē ir tikai divas lietas, ko vērts darīt – mīlēt un strādāt, viss pārējais esot sublimācija.
Pie nobriedušiem aizsardzības mehānismiem pieder arī tādi, kurus varētu raksturot kā vairāk neirotiskus. Ja tos lieto ilglaicīgi, kā pamatveidu, tie var kļūt par daļu no cilvēka rakstura. Piemēram, racionalizācijas iespaidā neveiksmju gadījumā, lai saglabātu savu pašcieņu, cilvēks izdomā atrunas rīcībai, vēlmēm, samazina savās acīs neiegūtā priekšmeta vai cilvēka vērtību. Uzskata, ka pie neveiksmēm vainīgi citi, ārēji apstākļi. Panākumi gan ir pašu nopelns. Īstos rīcības motīvus cilvēks neatzīst. Klasiskais piemērs – „vīnogas ir skābas”. Vēl citi – „māja, kuru mēs nevaram atļauties, tāpat būtu mums par lielu”;
sieviete, kurai mājās pilns skapis ar drēbēm, nopērk jaunu kleitu tāpēc ka viņai: „Pilnīgi nav, ko vilkt mugurā”.
Skolotājs piesienas, nevis es nemācos. «Vai tad mūsu apstākļos godīgs cilvēks, vientuļa sieviete, pensionārs utt. var ko sasniegt, panākt?».
Ar regresiju apzīmē cilvēka nosacītu atgriešanos kādā no iepriekšējām psihiskās attīstības stadijām (piemēram, Infantilajā – cilvēks sāk uzvesties bērnišķīgi), kas izpaužas viņa uzvedībā. Izmanto problēmu risināšanai tādas metodes, kā senāk, piemēram, bērni, kuri jau prot iet uz podiņa un dzert no krūzītes pēkšņi „aizmirst” šīs prasmes un uzmanības pievēršanai izmanto senās metodes.
Tā bērni rīkojas, kad ģimenē ienāks mazāks brālītis vai māsiņa, jo nezina, kā citādi pievērst sev pieaugušo uzmanību.
Arī pieaugušajiem pēc grūtas darba nedēļas absolūti normāli ir atmest visus savus pieaugušā cilvēka pienākumus un atgriezties bērnībā, lai paspēlētos, paskraidītu, papeldētos utt. Vēl piemērs – pēc pirmā strīda ar vīru jaunā sieva meklē drošību un patvērumu vecāku mājās.
Jāpiebilst, ka neeksistē viens pareizais aizsardzības mehānismu saraksts, to iespējams papildināt vēl un vēl, jo faktiski jebkurš psiholoģiskais process mūsu prātā var tikt pielietots kā aizsardzība.
Ja mēs izmantojam aizsardzības mehānismus, lai izvairītos risināt savas sāpīgās problēmas, tad psihoterapijas mērķis būtu palīdzēt atklāt šos aizsardzības mehānismus un atrast labākus un veselākus ceļus, kā tikt galā ar trauksmi, distresu vai traumatiskām situācijām. Diemžēl infantilā mūsu personības daļa turpina eksistēt mūsos arī pieaugušā vecumā.
Mums nav iespējas pilnībā atbrīvoties no tās. Cilvēka personības organizāciju atklāj veids, kā viņš izpauž savas ciešanas, kādus aizsardzības mehānismus izmanto. Psihodinamiskā psihoterapija palīdz saprast cilvēka ciešanas un piedod spēku viņa Ego, lai izprastu un apzinātos apslēptas vēlmes, konfliktējošās jūtas, izprastu un modificētu aizsardzības, kas padara cilvēka dzīvi nelaimīgu un atstātu viņa traumas un ciešanas pagātnē.
