Uldis Šmits: Humānismu mēra kvotās? 8
Krīze, ko Eiropā rada imigrantu pieplūdums, ir izraisījusi arī patētisku runu plūdus, kas bēgļiem nepalīdz, bet padara smagāku krīzes skarto valstu dialogu. Piemēram, Parīzes un Budapeštas attiecības saasinājās pēc Francijas ārlietu ministra Lorāna Fabiusa apgalvojumiem radiointervijā (citēts pēc “Europa”): “Redzot, ka ir vairākas Eiropas valstis, kas neakceptē šīs kvotas, es to uzskatu par skandalozu.” Pārmetums tika veltīts “Eiropas austrumos esošajām valstīm” kopumā, bet īpaši Ungārijai, kura, izvietodama uz robežas ar Serbiju aizžogojumus, “nerespektē Eiropas kopējās vērtības”. Jau nākamajā dienā Ungārijas Ārlietu ministrija izsauca Francijas vēstniecības pārstāvi un oficiālā paziņojumā norādīja, ka “dažas personas Eiropā joprojām nav spējīgas saprast”, kādam imigrācijas spiedienam Ungārija tiek pakļauta caur Rietumbalkāniem un ka valsts un Eiropas Savienības ārējo robežu sargāšana ir noteikta ikvienas ES dalībvalsts pienākumos.
Šī diplomātiskā apmaiņa ar “laipnībām” liecina par savstarpēju neizpratni, bet liek arī šaubīties, vai, piemēram, Fabiuss ir sevišķi pūlējies iedziļināties Centrāleiropas situācijā. Nav pārsteidzoši, ka reģiona valstis, respektīvi, Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, nolēma vienoties par kopēju nostāju, lai 14. septembrī paredzētajā ES iekšlietu ministru ārkārtas sanāksmē apstrīdētu bēgļu uzņemšanas kvotu uzspiešanu. Varšava apņēmās izmitināt divtūkstoš cilvēkus, atslogojot Itāliju un Grieķiju, bet vairāk uzņemt nevēlas un atgādina par apstākli, ko Rietumeiropā ne pārāk ņem vērā. Polijai ir sauszemes robeža ar valsti, kur norisinās karadarbība, un, kamēr Krievijas hibrīdkarš Ukrainā turpināsies, “tūkstošiem ukraiņu turpinās bēgt no valsts galvenokārt uz Ungāriju un Poliju”, pirms vizītes Berlīnē sacīja Andžejs Duda. Patvēruma prasītāju skaits no Ukrainas pieaug, nerunājot par personām, kas paliek Polijā vai citās robežvalstīs pēc vīzas termiņa beigām, un tātad nonāk nelegālo imigrantu statusā, taču šie cilvēki bēgļu sadales formulās nav iekļauti. Neviens nezina, kāds koeficients būtu jāpiemēro Kremļa režīma neaprēķināmajai agresivitātei, kas var dažu dienu laikā un grūti iedomājamos apmēros vairot spriedzi uz Centrāleiropas un arī Baltijas valstu austrumu robežām. Dudas argumenti nepārliecināja kvotu piekritēju Angelu Merkeli, kura piesauc vispārējās cilvēktiesības un Eiropai pārvaramos izaicinājumus. Protams, Berlīnes politiskais lēmums uzņemt astoņsimt tūkstošus imigrantu vieš respektu, kaut gan humānie apsvērumi nebija vienīgie, kas ietekmēja tā pieņemšanu. Vācija ir ieinteresēta darbaspēkā un novecojušā iedzīvotāju sastāva atjaunināšanā. Aiz spārnotajām frāzēm konkrētas atbildes uz neērtiem jautājumiem tomēr nav saskatāmas, un, iespējams, jāpagaida līdz 24. septembrim, kad kanclere solījusi izklāstīt imigrantu krīzes risinājuma plānu. Bet pagaidām nav nekāda apstiprinājuma tam, ka pati lietderīgākā ir loģika, kas izriet no pieņēmuma – jo lielāka kvota, jo humānāka attieksme.
Varētu aplaudēt Fabiusa augstā tonī sacītajam, ka politiķi dala bēgļus kā “preci”, lai gan tie ir cilvēki “ar savām ciešanām, savām cerībām”. Ja vien nebūtu zināma rūgtā Francijas pieredze ar bijušajās kolonijās dzimušo imigrantu un viņu pēcteču, ja tā drīkst sacīt, izmitināšanu noteiktos lielpilsētu kvartālos, kas laika gaitā pārvērtušies par valsts gandrīz nekontrolētām teritorijām un īstām cerību kapsētām. Ir arī ne mazāk rūgta pieredze ar čigānu kopienām – tiklab pašas Francijas pilsoņiem, kā ieceļojušajiem, kuru izraidīšanas kampaņas agrākā ES tieslietu komisāre Vivjena Redinga pat savulaik salīdzināja ar Eiropas “drūmo gadu” deportācijām. Neviena no šīm problēmām nav atrisināta.
Svarīgāka par bēgļu izmitināšanu ir viņiem sniegtā perspektīva. Iespējams, Vācijā. Varbūt, kas zīmīgi, Islandē, kura nav ES dalībvalsts, bet kurā pastāv sabiedrības atbalsts un pilsoņu gatavība uzņemties atbildību. Bet tā, vismaz spriežot pēc mūsu vēstures “Eiropas austrumos”, nav izsakāma skaitļos.
