Humānā katastrofa Ukrainā – Zviedrijas pieredze palīdzības sniegšanā 0
Kārina Hēglunda, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karš ir sācies tepat, mūsu durvju priekšā. Krievija ir vērsusi militāru agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu, kuras galvenā vaina ir tā, ka Ukraina ir iestrēgusi starp Krieviju un Eiropas Savienību. Soli pa solim cilvēku iedzīve, mājas un veselas pilsētas tiek iznīcinātas. Aizvien skaidrāk redzams, ka Kremlis vēlas izraisīt humānu katastrofu, ja vien tā kalpo Krievijas interesēm šajā arvien vardarbīgākajā karā. Tikmēr apgādes tīkli visā Ukrainā ir izpostīti, pārtiku nav iespējams piegādāt tur, kur tā ir nepieciešama, medikamentu trūkst, bērni dzimst patvertnēs.
Tomēr šī ir tikai viena no daudzajām humānajām katastrofām, kuras pašlaik norisinās. Mēs atceramies arī Afganistānu, Sīriju, Dienvidsudānu, Jemenu, Etiopiju un daudzas citas. Ukraina to vidū izceļas ar savu tuvo ģeogrāfisko novietojumu Latvijai un arī Zviedrijai, tāpat kā ar ietekmi uz drošības un aizsardzības situāciju, tomēr jāatzīst – tās situācija nav unikāla. Esmu stingri pārliecināta, ka mums, kas dzīvo relatīvā mierā un esam nodrošināti ar visu nepieciešamo, ir pienākums palīdzēt, kad cilvēciskas katastrofas norisinās mūsu acu priekšā.
Zviedrijai ir sena humānās palīdzības sniegšanas pieredze. Zviedrijas palīdzības budžets ir noteikts 1% apmērā no IKP saskaņā ar visu politisko spēku ilgtermiņa vienošanos. Pašlaik tā apjoms ir pieci miljardi eiro gadā. Stabils ilgtermiņa finansējums sniedz iespēju veikt ilgtermiņa plānošanu un efektīvu palīdzības nodrošināšanu.
Humānā palīdzība ir jāīsteno elastīgi, jo neviena krīze nelīdzinās citai, pat ja atkārtojas dziļas cilvēku ciešanas. Līdzīgi kā Latvija, Zviedrijas valdība pēdējās pāris nedēļās ir uzņēmusies virkni saistību Ukrainas atbalstam. Papildus ikgadējam atbalstam Ukrainas attīstībai mēs esam piešķīruši 50 miljonus eiro augošo humāno vajadzību finansēšanai kara postītajā valstī.
Papildus 22 miljoni eiro ir piešķirti starptautiskajām organizācijām, piemēram, starptautiskajam Sarkanajam Krustam, ANO valstu apvienotajam fondam Ukrainai un ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos. Jau ilgstoši Zviedrija ir viena no galvenajām donorvalstīm ANO Centrālajam ārkārtas reaģēšanas fondam ar aptuveni 65 miljonu eiro iemaksām ik gadu, no kurām daļa tagad ir pieejama Ukrainai.
Papildu atbalsts, nodrošinot nepieciešamo aprīkojumu, tiek piegādāts ar ES civilās aizsardzības mehānisma starpniecību. Šādā veidā tikuši piegādāti ģeneratori, ūdens tvertnes un teltis, kā arī 133 tonnas medicīnas iekārtu u. c. Tomēr visradikālākās izmaiņas attiecas uz aizsardzības aprīkojuma piegādes politiku. Zviedrijas ilgstoša politika ir bijusi nepārdot, nepadarīt pieejamus militāros materiālus konfliktā iesaistītai valstij.
Tas ticis darīts, lai izvairītos no netiešas iesaistes aktīva konflikta situācijās, pārdodot militāro aprīkojumu. Tomēr Krievijas nekādi neprovocētais un neattaisnojamais iebrukums Ukrainā ir apvērsis šos principus, liekot sniegt atbalstu Ukrainai, lai tā spētu sevi aizstāvēt. Zviedrijas valdība Ukrainai ir piegādājusi 5000 prettanku ieroču, 5000 ķermeņa aizsardzības vairogu, 5000 ķiveres un 135 000 speciālās pārtikas vienību, kuru kopējā vērtība ir 40 miljoni eiro. Papildus tam 50 miljoni eiro ir tikuši ziedoti tieši Ukrainas armijai. Visbeidzot Zviedrija ar Pasaules bankas starpniecību ir piešķīrusi Ukrainai arī 50 miljonus ASV dolāru garantēta aizdevuma.
Šīs pārmaiņas uzmanības fokusā izvirzījušas Zviedrijas aizsardzības politikas doktrīnu. Kopš aukstā kara beigām un mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā 1994. gadā Zviedrija atrodas ārpus jebkādām militārām savienībām (tolaik mēs atteicāmies no ilgstošas ārpolitikas un drošības politikas neitralitātes).
Tomēr mēs rūpējāmies par drošību kopā ar citām valstīm. Zviedrijas aizsardzības politikas stūrakmens ir solidaritāte. 2009. gadā solidaritātes deklarācija tika ietverta Zviedrijas ārpolitikas ziņojumā, kur teikts, ka “Zviedrija nedrīkst saglabāt pasīvu attieksmi krīzes vai konflikta situācijā, kas skārusi citu ziemeļvalsti vai ES valsti.
Mēs sagaidām, ka šīs valstis rīkotos identiski, ja skarta būtu Zviedrija”. Būdama ES dalībvalsts, Zviedrija ir arī Lisabonas līguma 42.7 panta savstarpējās aizsardzības klauzulas parakstītāja, kas nosaka sadarbību bruņotas agresijas situācijā. Papildus tam Zviedrija Miera partnerības ietvaros nekavējoties sadarbojas ar NATO. Lēmums atbalstīt Ukrainu ar militāro aprīkojumu būtu jāskata šo vienošanos gaismā.
Zviedrijas valdības humānās palīdzības stratēģijā 2021.–2025. gadam ir akcentēts tā dēvētais “triple nexus” princips. Tas uzsver savstarpējo saistību starp humānismu, attīstību un mieru kā elementiem, kas nodrošina ilglaicīgu un ilgtspējīgu mieru.
Lai nodrošinātu Ukrainai visu nepieciešamo atbalstu, ir jāpiedalās mums visiem. Eiropas un arī globālā vienotība ir nonākusi viena no grūtāko pārbaudījumu priekšā. Pret Krieviju vērstās nepieredzēti bargās sankcijas ir ne tikai vēstījums par mūsu spēku, bet arī apliecinājums, ka ES var pārvarēt mūsu domstarpības, kad tas patiešām ir svarīgi. Sankciju radītās izmaksas mūsu valstu ekonomikas vēl tikai izjutīs, tomēr kopā mēs to izturēsim. To darot, mēs varētu mazināt dažas no postošā kara sekām pie mūsu sliekšņa.
