Mežinieks ar biznesa domāšanu 0
Vai zini, kas ir Huberts? Mednieki bez minstināšanās atbildēs – Svētais Huberts ir mednieku aizstāvis un, protams, arī veikali medniekiem un makšķerniekiem Jēkabpilī un Saldū.
Šogad īsi pirms vasaras saulgriežiem uzņēmums svinēja pastāvēšanas 15 gadu jubileju. Kā jau svētkos pienākas, bija atlaides un dāvanas pircējiem. Bet kā tas sākās? Par to žurnālam Medības stāsta uzņēmuma īpašnieks Gatis Bināts.
Tipisks mednieka bērnības stāsts
“Ideja par veikalu medniekiem bija jau sen. Taču par to, ka pats esmu mednieks, jāpateicas manam tēvam, kurš arī ir mednieks. Kad man bija septiņi gadi, jau piedalījos medībās kā dzinējs. Skolā bija jāiet arī sestdienās, un tēvs rakstīja attaisnojuma zīmi skolotājiem, ka dēls nevarēs apmeklēt skolu ģimenes apstākļu dēļ. Tas tā gan bija tikai rudenī un ziemas sākumā, kamēr varēja medīt ar dzinējiem. Skolā, protams, visi zināja, ka ģimenē viss ir kārtībā un arī par manu veselību nevajag raizēties. Mans vectēvs bija mežsargs, un vasarās gāju viņam palīgā meža darbos. Tāpēc vēlāk mācības Ogres Meža tehnikumā bija pašsaprotama lieta.Pirmais buks jau sen bija nomedīts, un vecmāmiņa, pirms devos mācīties uz tehnikumu, brīdināja, lai par to daudz nerunājot. Tehnikumā bijām puiši no mazpilsētām, un stāsts, arī par pirmo buku, lielākajai daļai bija aptuveni vienāds. Pārējie bija no Rīgas, viņi vairāk par bruģi nebija redzējuši, taču viņu vecāki sēdēja mīkstos sēdekļos kādā meža nozares uzņēmumā. Viņi mežu saskatīja kā iespēju tikt dzīvē tālāk par citiem. Tie gan bija citi laiki. Jau tajā laikā dabūt darbu Latvijas vidienē varēja vien ar pazīšanos. Man paveicās – mežsargs, kurš strādāja apgaitā pie mana vectēva mājām, aizgāja pensijā. Un es kļuvu par mežsargu Ābeļu pagastā. Tas bija kā aklai vistai grauds! Varēju dzīvot un strādāt vietā, kas man zināma kopš bērnības. Paralēli darbam studēju mežsaimniecību Jelgavā – sešus gadus neklātienē.
Mežinieks ar biznesa domāšanu
Arī medības aizrāva arvien vairāk. Neatceros, kurš tieši man iedeva paskatīties firmas Frankonia medību preču katalogu. Brīnījos, cik daudz preču un iespēju, un gandrīz neko no tā visa Latvijā nevarēja nopirkt. Ieroču ziņā neko labāku par IŽ vai TOZ markām neviens nebija redzējis. Sapnis par to, ka arī es varētu medniekiem piedāvāt labas un noderīgas lietas, radās jau studiju gados. Nebija ne līdzekļu, ne iespēju, un par studijām taču arī bija jāmaksā. Strādāju gan par mežsargu, gan mežziņa vietnieku. Dibinājās uzņēmums Latvijas valsts meži, un kļuvu par iecirkņa vadītāju. Taču tas bija arī laiks, kad varēja sākt veidot savu biznesu. Sapratu – ir iespēja īstenot sapni. 1999. gada vasarā iegādājos ēku Jēkabpilī, Rīgas ielā, ar domu, ka kādreiz vairs nestrādāšu valsts darbā, bet veidošu savu uzņēmumu, lai gan darbs mežā joprojām bija mana sirdslieta.
Taču ir cilvēki, kuri var strādāt, ja viņiem pasaka, kas tieši darāms, un ir cilvēki, kuri vēlas izlemt paši. Es izvēlējos otro ceļu. Esmu pedants, un man patīk visu darīt ļoti akurāti. Strādājot valsts darbā, sapratu – tu vari strādāt, cik labi gribi, neviens tevi par to nepaslavēs, drīzāk meklēs iespēju audzināt un sadot pa mizu. Tā veikals vēra durvis pirmajiem apmeklētājiem. Tajā laikā gan biju valsts amatpersona, tāpēc par uzņēmuma direktori kļuva mana sieva. Viņa bija absolvējusi biznesa augstskolu Turība un labi orientējās biznesa jautājumos un ekonomikā. Arī es drīz vien no darba uzņēmumā Latvijas valsts meži aizgāju, lai pilnībā pievērstos sava sapņa īstenošanai. Tā arī izveidojās mūsu ģimenes uzņēmums. Sākumā bija grūti – meklējām sadarbības iespējas ar vietējiem tirgotājiem – veikals bija uz atvēršanas sliekšņa, taču finanses bija izsmeltas. Lai paši importētu no citām valstīm, naudas nepietika.
Brauc uz izstādēm Vācijā
Izveidojās sadarbība ar dažiem tā laika vadošajiem nozares uzņēmumiem. Taču, pastrādājot aptuveni gadu, sapratām, ka šie uzņēmumi nevēlas savu preci realizēt lielākā Latvijas daļā, bet pēc iespējas vairāk un ātrāk nopelnīt uz mūsu rēķina. Atlaide, ko mums piedāvāja, bija tik niecīga, ka pašiem tik tikko pietika, bet ne attīstībai. Ja liktu lielāku piecenojumu precēm, pircēji nesaprastu. Devāmies paši uz izstādēm Vācijā un meklējām sadarbības partnerus tur. Grūti bija. Bijām jauns uzņēmums, ar ko neviens īsti negribēja ielaisties. Apjomi bija nelieli. Taču ir kompānijas, ar kurām strādājam, kā saka, kopš pirmās dienas, piemēram, Merkel, Haenel, Clever, Browning, Meopta, Delta, Hornady un citas. Šobrīd strādājam ar 65 pasaules līmeņa kompānijām, 25 no tām mums uzticējušas ekskluzīvas pārstāvniecības tiesības Latvijā.Par saviem nopietnākajiem konkurentiem mēs uzskatām uzņēmumu Purnavu muiža, bet veselīga konkurence un cienīgs pretinieks neļauj snaust, nākas aktīvi rosīties. Viņiem ir daudz savu ekskluzīvu brendu, mums ir citi, bet ir arī kopīgi sadarbības partneri.
Latvijas tirgus – mazs
Vai ir mainījies mednieks šajos 15 gados? Grūti viennozīmīgi atbildēt, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Vecākā gadagājuma mednieki, kuri atbrauc no tālākiem lauku nostūriem, atšķiras no pilsētniekiem. Viņiem ir cita dzīves uztvere un domāšana. Viņi joprojām dzīvo tajā laikā, kad visas preces veda no vairumtirdzniecības bāzēm Rīgā. Atbraukuši uz veikalu, viņi apskatās preces un saka, ka brauks tālāk uz Rīgu, jo mēs tās preces noteikti no turienes vien vedot. Aizbrauc. Ir kuri atbrauc atpakaļ, ir kuri nopērk Rīgā, iespējams, pat pārmaksā par preci, toties Rīgā. Ir arī tādi, kuri teic, ka būs labi tāpat ar veco vateni un noplīsušajām džinsa biksēm, citam atkal nepieciešamas jaunākās, modernākās un tehnoloģiski attīstītākās lietas. Ar pasaules jaunumu vešanu uz Latviju gan nav viegli. Lai ievestu, izreklamētu un pārdotu šādu jaunumu, esam pārāk mazi. Tāpēc ne katrs jaunums pie mums vispār nokļūst. Pārdot tikai dažas vienības ir pārāk dārgi.
Īpaši liela šī problēma ir sadarbībā ar uzņēmumiem no ASV. Viņiem grūti saprast, ka var būt tik mazs tirgus. Savulaik runāju ar Hornady menedžeri. Stāstīju, ka veiksmīgi izdevies pārdot lielāku daudzumu munīcijas. Es, to sakot, domāju atsevišķas patronas, viņš – iesaiņojumus. Kad izstāstīju, ka reizēm tirgojam pa vienai, divām, desmit patronām, viņš uz mani tā dīvaini neizpratnē paskatījās. Vaicāja, cik Latvijā ir mednieku, cik iedzīvotāju. Atklājās, ka viņu vienā štatā ir tik daudz mednieku, cik Latvijā iedzīvotāju. Viņš beidzot saprata, par ko runājam, un varēja priecāties līdzi. Mūsu sadarbība ir veiksmīga. Salīdzinoši Latvijā mēs pārdodam četras reizes vairāk nekā līdzīgos apstākļos pārdod uzņēmējs Vācijā. Tur pircēji ir konservatīvāki.Šķiet, ir pienācis laiks, kad mednieki sākuši izvēlēties labus optiskos tēmēkļus. Taču binokļu ziņā šim slieksnim vēl nav pārkāpts. Optiku pērk par 1000 eiro, bet binokli par 100 vai vēl lētāk, taču kaut cik pieklājīgs binoklis sākas no vairākiem simtiem eiro. Izvēloties jāskatās, cik skaidrs attēls būs gar lēcas malām, nevis centrā. Ja tas jau dienā ir miglains, tad vakara krēslā visa bilde būs neskaidra.
Ceļā uz Rīgu
Šobrīd uzņēmumam ir veikali Jēkabpilī un Saldū. Nepieciešamība pēc veikala Rīgā ir jau sen, taču pēdējos piecus gadus intensīvi meklējām telpas. Apskatīts ļoti daudz. Ārpus Rīgas negribējās, jo pilsētniekiem tas šķistu tālu, centrā grūti novietot automašīnu, bet mednieks pilsētā kājām neiet un ar trolejbusu arī nebrauc. Izvēlējāmies vietu Durbes ielā 8, kur lielais Salmo veikals. Būsim pagrabstāvā, kur savulaik bija SIA Ieroči veikals, tikai telpas būs plašākas. Izkārtne jau izvietota, un mednieki jau vēlas nākt.Arī Kurzemē veikalu pirms astoņiem gadiem atvērām tāpēc, ka vietējie mednieki uzaicināja. Saldus ir tādā vietā Kurzemē, ka, lai no kurienes brauktu, lielākais attālums ir simt kilometru, labs tranzīts un pilni meži ar briežiem. Vidzemē pagaidām veikala nav, taču labs nāk ar gaidīšanu.”
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūlija numurā
