Jūs ar Arturu bieži braucat uz novadiem, jums ir dvēseliska, nopietna un arī romantiska koncertprogramma. Kā jūti – vai dvēseliskums šobrīd cilvēkiem nepieciešams? 0
Dvēseliskums mūsdienu cilvēkam ir ļoti vajadzīgs. Ja nebūtu, vai gan mūs aicinātu uz vienu un to pašu vietu trešo… piekto reizi? Vienalga, vai lasām romāna fragmentus vai dzeju, var redzēt, kā klausītāju acis kļūst spožākas, slepus norit pa kādai lāsei… Latvietis ir interesants kukainis – slēpjas aiz somiņas, aiz avīzes, lai neredz asaras, un divas stundas, kamēr iet programma, klusē. Beigās nāk klāt, dāvā pašceptu maizi, rakstainas zeķes, stāsta dzīvesstāstus. Tāpat kā latviešu žurnālisti – viņi neuzdod jautājumus preses konferencē, bet pēc tās pie dalībniekiem veidojas garas rindas.
Viesošanās ar psihoterapeita funkciju…
Jā, savā ziņā. Cilvēcības faktors vajadzīgs. Pasākumos arvien sadziedamies – mūs, latviešus, dziesmas ļoti atver! Turklāt mēs nebraucam nevienu mācīt, bet runāties un klausīties. Tikai tā rakstnieks var kaut ko iegūt. Ko tu vari uzrakstīt, ja nepazīsti cilvēkus?
Jums mājās ir daudz dzīvnieku. Kā viņi atnāca?
Jūrmalas miteklī ir divi suņi un divi kaķi. Pirmais, pelēkais vilks Rego, kas tagad laukos sargā mammu, ieradās no “Ulubeles”. Piezvanīja draudzene, kura zināja, ka gribu vilciņu. Aizbraucu, šis man ierāpās klēpī un aizmiga, sapratu – būs pelēcis. Viņam bija tīši salauzta ķepa, taisījām operāciju, mazulim gāja grūti, bet nu ir liels, skaists, pašapzinīgs vilks.
Savukārt, kad iepazināmies ar dārgo komponistu (Dace paskatās uz vīru Arturu. – L.K.), viņam bija melns vilks. Kad pirmoreiz iebraucu Artura māju pagalmā un izkāpu no mašīnas, Džeris apvēlās un uzreiz deva vēderu – pieņēma un atzina par labu esam. No Liepājas nācis arī rudais runcis Pičs. Vēl mums ir švītīga melni balta kaķenīte. Laukos – trīs kaķi. Visiem mūsu suņiem ļoti patīk kaķi, silda un mīļo. Dzīvnieki… Mēs viņus jūtam, viņi mūs jūt. Tajā ir kaut kas mistisks. Sākot rakstīt “Annu Elizabeti”, vispirms uzrakstīju melno, tad pelēko vilku, un tad viņi abi parādījās dabā. Pūču salā Annu Elizabeti sagaidīja rudais runcis Barons, un viņš parādījās arī te: Liepājas Pičs ir tieši tāds – liels, resns un ruds. Mazo sunīti Džīnu, kuru izglābām un kura mājo pie mums kopā ar lielo, melno vilku, arī vispirms uzrakstīju.
Labi, ka pēc grāmatām parādās dzīvnieki, nevis, teiksim, līķīši pagalmā…
Neticēsi, bet, kad romānā “Trīs klikšķi līdz laimei” nokurināju ļaundares mašīnu, nosvila mans mīļais “Audi”. Ar rakstīšanu jāpiesargās, jo daudzas uzrakstītās lietas pēc tam tiešām notiek, kaut kur tas štepselītis saslēdzas. (Arturs: “Varētu teikt – tam, kurš regulē mūsu dzīvi, patīk, kā tu raksti, bet viņam ir savdabīga humora izjūta.”)
Vēl atliek pajautāt, vai tavas mājas tuvumā nemājo kāda pūce, ja reiz Annu Elizabeti nomitināji Pūču salā…
Jūrmalā ne, bet laukos ir daudz pūčveidīgo. Tur aug lieli, veci koki, arī dižkoki – putniem patīk. “Dīvaino Līgovakaru” man izstāstīja pūce. Izeju uz lievenīša, pūce tur netālu sēž ozola zarā, raugās lielām acīm un u-u-uhu, – kaut ko stāsta. Eju iekšā, sēžos, rakstu, un ir sajūta, ka aiz muguras viens stāv un diktē, kas jāraksta. Mamma bieži zvana un stāsta – laiks braukt, pūce jau gaida un sauc!
