Tu ļoti iestājies par latvisko dzīves izjūtu, arī “Facebook” tavā profilā bieži raisījušās diskusijas par to, vai Latvijā dzīvojošajiem, valstij lojālajiem cittautiešiem vajadzētu vai nevajadzētu pasē rakstīt tautību “latvietis”. 0
Mēs jaucam trīs, manuprāt, skaidri nošķirtas lietas: Latvijas iedzīvotājs, Latvijas pilsonis un etnisks latvietis. Nedrīkst un nevajag šīs trīs lietas jaukt. Es varu lepoties ar krievu, baltkrievu, vācieti, ukraini sev blakus, viņš var būt lojāls Latvijai, var būt pilsonis, bet nevajag teikt, ka esi latvietis. Kas piedalījās Latvijas valsts dibināšanā 1918. gadā? Tur bija arī vācieši, krievi un ebreji, viņi gribēja savu, neatkarīgu valsti, taču nepretendēja kļūt par latviešiem. Valsts piederība un etniskā piederība nav viens un tas pats, bet mums grib visu sabērt vienā grāpī un apmaisīt. Vai atkal taisīsim kā agrāk “odin sovetskij russkij narod” (viena padomju krievu tauta – tulk. no krievu val.)?
Man šis ir sāpīgs jautājums, jo, skolās strādājot ar jauniešiem, bijuši visādi piedzīvojumi. Čaļi staigā pa skolu sarkanos kreklos ar zelta zvaigzni un uzrakstu CCCP – padomju simboliku; ja uz to aizrādi, tevi pasūta labi tālu vai mašīnai riepām nolaiž gaisu. Vai arī, pēc pulciņa nodarbībām kopīgi dzerot tēju, kāda meitene izmet: “Mamma saka – mēs apspiežam krievvalodīgos, ielu plāksnītes ir tikai latviešu valodā.” Divdesmitgadīgie jaunieši nezina, kā bija tad – ar plāksnītēm krievu valodā. Tātad ģimenē par šiem jautājumiem nerunā vai arī vecākiem šķiet normāli, ka bērni iet uz skolu apģērbā ar padomju simboliku un prasa divvalodību…
Tu par pusaudžiem un jauniešiem, gan no cita skatpunkta, raksti arī savos romānos…
Jā, un vienmēr, kad grāmatā skaru sāpīgāku tēmu, atrodas kāds, kurš saka: “Nu fui! Kā tu vari tā rakstīt, tas taču ir izdomāts! Tā dzīvē nenotiek.” Pēc pirmās grāmatas, kur rakstīju par Valmieras maniaku, redaktore teica, ka esmu ļoti nežēlīga sieviete. Toreiz nodomāju – es esmu nežēlīga!? Es galināju? Turklāt – es rakstu no psiholoģijas puses, pētu, kas un kādēļ novedis varmāku un upuri līdz krustpunktam; netīksminos ar nozieguma vietas un veida aprakstiem, uzšķērstiem ķermeņiem, kā dara iecienītie skandināvu detektīvi, tas pats Nesbē. Savulaik ģenerālis Blonskis nopietni lika pie sirds, lai nerakstu noziedznieku rokasgrāmatu, respektīvi, lai detalizēti neatklāju ne nozieguma veikšanas, ne izmeklēšanas anatomiju. Skandināvu krimiķu autori lielā mērā tieši to dara. Reizēm šķiet, ka pārāk mīksts sociālās labklājības spilvens un problēmu trūkums raisa alkas pēc asinīm.
…lūk, uzraksti par pusaudžu noziedzību un dabū dzirdēt, ka jaunieši taču ir balti un pūkaini, viņi dzīvniekus neslaktē (kaķus krāsnī nebāž!), viens otru nebendē, mežā zemē neaprok. Un to tev pasaka tā, ka sajūties kā pēdējais nelietis un melis. Kā mani pirms kāda laika soctīklos “audzināja” jauns uzņēmējs, kad atļāvos nošērot dzelteno ziņu par nāves spēlēm pusaudžu vidū!… Vai tagad, kad par šo fenomenu nopietni raksta lielie, centrālie izdevumi, nevajadzētu tikpat publiski atvainoties? Vairāk nekā 20 gadu nostrādāju presē, no tiem septiņus – iekšlietu presē, neesmu rakstījusi neko tādu, ko nevarētu parakstīt. Arī grāmatas top pēc nopietniem pētījumiem…
Protams, ļaunie, varmācīgie tīņi nav vairākumā, Latvijā ir ļoti daudz ļoti gaišu, jauku, gudru bērnu un pusaudžu. Taču žurnālista, tāpat rakstnieka pienākums nav tamborēt apcukurotas mežģīnes, bet izvilkt uz augšu un parādīt to, kas sabiedrībā nav kārtībā. Tagad, starp citu, noticis kaut kāds lūzums: pēkšņi visi raksta par sociāli atstumtajiem.
Man gan liekas, bērnu, jauniešu nežēlība nav mūsdienu fenomens, tikai “pateicoties” tehnoloģijām, mūsdienās ir vieglāk ļoti sāpīgi nodarīt citiem pāri.
Jā, tehnoloģiju aspekts ir svarīgs. Mēs ar draugiem esam runājuši, ka labu darbu izdarītu tas, kurš izslēgtu sociālos tīklus, jo tajos līdzās labajam un radošajam tomēr ir ļoti liela melnās enerģijas plūsma. Nesaprotu vecākus, kuri pērk bērniem viedtālruņus. Kādam nolūkam bērnam vajag tālruni? Lai piezvanītu mammai un tētim, pateiktu, kur viņš ir, vai viss kārtībā. Tā vietā viņi (arī stundās) sēž “WhatsApp”, “FB”, “Draugos”, “Instagrammā”, sūta viens otram nesakarīgus tekstus, vieplīšus un pat savas plikbildes, bet mēs, pieaugušie, brīnāmies par pedofiliem, izaicinājuma un nāves spēlēm.
Vēl, man šķiet, agrāk bija stingrākas robežas gan attiecībā uz ģimeni un dzimtu, gan valodām un valstīm. Arī stingrāks kodols, ko, tiesa, nereti ielika ar visai radikālām metodēm. Bet – izplūdis fokuss un kontūras nevar radīt skaidru bildi! Šis “elastīgo robežu” fenomens un tas, ko saucam par demokrātiju, bet kas tāda sen vairs nav… tāpēc mēs esam tur, kur esam.
Nesen lasīju tulkotu materiālu par darbiem, kurus pirms 150 gadiem prata un darīja bērni desmit gadu vecumā. Nevajag pat tik senus laikus – bērnībā katru vasaru dzīvoju laukos, mans pienākums bija noslaucīt taciņas, nogrābt pagalmu, atnest ūdeni no akas, nomazgāt traukus, un man tāpēc ne rokas, ne galva nenokrita. Bet tagad bērniņiem nedrīkst likt tāfeli klasē noslaucīt vai mājās aiz sevis sakopt, savas zeķes izmazgāt, jo tā esot paverdzināšana. Viņi perfekti zina savas tiesības, visu administratīvo kodeksu noskaitīs. Tikai tie pienākumi… Bet, ja neviens nav atcēlis vecāku un skolas pienākumus attiecībā pret bērniem, tad kādēļ citādiem jābūt bērna pienākumiem?
