Nav pienākuma tamborēt cukurotas mežģīnes. Saruna ar Daci Judinu 0
Rakstniece Dace Judina-Nīmane ir viens no latviešu literatūras fenomeniem – viņai iznāk vismaz pa vienam romānam ik gadu, turklāt rakstīšanas laikā Dace kopā ar dzīvesbiedru Arturu Nīmani apmeklē bibliotēkas, uzstājoties ar īpaši sagatavotām programmām, kurās skan gan dziesmas, gan dzejas un prozas lasījumi.
Nupat Dacei klajā nākusi desmitā grāmata – detektīvromāns “Ceturtais kauliņš”, kura lasītājiem ir lieliska iespēja kopā ar Annu Elizabeti izmeklēt dzimtas noslēpumus Austrijā un pētīt varas tīklus tepat Latvijā. Dzimtas saknes rakstniecei šķiet tuvs un svarīgs temats – nesen “Lauku Avīzes” apgādā iznāca dzimtas triloģijas pirmais romāns “Septiņi vakari” (Ozoli. Dzimtas un māju stāsts).
Zinām, kā Dace Judina ienākusi rakstniecībā un kādēļ tieši detektīvromāna žanrā, bet jāatzīstas godīgi – neko daudz nezinām par tevi pašu. No kuras puses nāk dzimta, kuras sakņu spēks jūtams katrā tavā grāmatā?
Esmu dzimusi Rīgas 1. slimnīcā, tātad tīrasiņu rīdziniece, tepat Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūrī pavadīta bērnība. Tēva un mātes dzimtas nāk no Zemgales – tēva dzimta no Dobeles, mammas – no Rundāles puses. Cik esam izpētījuši par dzimtas mājām “Mazzeltiņiem”, jau 1707. gada dvēseļu skaitīšanā māja ierakstīta kā pilntiesīga saimniecība ar ēkām un infrastruktūru, pēc būves tipa tā varētu būt celta tūkstoš sešsimto gadu vidū. Dzimtas saknes ir vēl senākas. Šodien tā ir plaša un sazarota, dzimtas koks aizņem 8 x 4 A4 lapas blīvā tekstā un zīmējumos.
Arī plašām dzimtām parasti ir viens vārds, zem kura visi pulcējas. Kāds ir tavējais?
Ārenti. No manas memmītes, mammas mammas, puses ir Skujas, no vectēva – vispirms Zeltiņi, tad Ārenti, no tēva puses – Judini. Daudz kas izpētīts un apkopots, bet ir lietas, par kurām vēl vajadzētu izrunāties. Labi, ka mūsu dzimtā nav paraduma slēpt skeletus skapī, lai gan vecākie dzimtas locekļi reizēm šo to nestāsta… Grūti atrast vecos dokumentus, jo Jelgavas un Mežotnes baznīcas arhīvs ļoti cietis Otrajā pasaules karā, tur gāja pāri frontes līnija, viss bija sabumbots un nodedzis. Bet tas tikai mudina rakt dziļāk. Āķis lūpā, meklē policijas arhīvos un, kad atrodi, – uhh!
Kas uzkurina interesi par dzimtas vēsturi?
Ja nezini vakardienu, kāda var būt rītdiena? Vai var būt puķe bez saknēm? Ieliec vāzē, tā nozied, un cauri. Ir vajadzīga piederības sajūta. Mēs ironizējam par vācu un britu cacismu – kā viņi pēta, no kuras dzimtas tu esi. Tāpat amerikāņiem – ASV iedzīvotāju sastāvs taču veidojās no četrām plūsmām, un tad nu katrs šķetina savu dzimtas līniju atpakaļ līdz senčiem, kuri no “Maijpuķītes” nokāpuši (kuģis “Mayflower”, ar kuru 1620. gadā 102 angļu separātisti aizceļoja uz Ameriku. – L. K.), vai līdz Viljama Iekarotāja laikiem, bet visi pārējie ir fui. Negribu teikt, ka mums vajadzētu iet šo ceļu, bet tomēr – savu asinslīniju vajadzētu pieskatīt. Agrāk un vēl starpkaru Latvijas laikā valdīja stingri patriarhālie likumi: vecākais dēls mantoja zemi, vidējais gāja amatu mācīties, jaunākajam nekas cits neatlika kā ieprecēties dzimtā, kur bija meitas. Kopumā es tajā neredzu neko sliktu – dzimtas bija stipras un tālaika cilvēkos bija stingrs kodols.
Latvijas laikā mūsu mājas bija labākās apkaimē. Tur saimniekoja vectēva brālis, viņš kopā ar citiem progresīviem saimniekiem nodibināja arī pienotavu. Saimniecības grāmatās redzams, ka viņš ņēmis ļoti lielus vekseļus no bankas un pusgada laikā naudu atmaksājis, saimniecība bija gudri nostādīta – viņš ne tikai labi pelnīja, bet varēja savu peļņu plānot. Un neba nu kalpu pulki bija nodarbināti – pašu ģimene, puisis, meita, un viss. Bet, protams, 1940. gadā viņš dabūja brīvbiļeti pareizajā virzienā. Ko tās mājas pēc tam pārdzīvojušas…
…bet palikušas dzimtas īpašumā.
Jā, bet grūti bija ar to īpašumu. Vēl jau mums turpinās iekšējā izmeklēšana, kāpēc vectēva brāli ar ģimeni izsūtīja – attāli radi nosūdzēja, lai dabūtu māju, bet tas, kurš dabūja, nespēja noturēt. Vēlāk mans vectēvs mājas izglāba, bet pēc kara beigām pārstrādājies nomira. Vecmamma palika viena ar pieciem bērniem, bet mājas noturēja.
Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās varēja pieteikties uz bijušajiem īpašumiem, mamma ar tēti to izdarīja. Sākās tiesu process par dzimtas māju un zemes atgūšanu un izsūtīto radu reabilitāciju, bet tikmēr “uzņēmīgi rīkotāji” pamanījās daļu izsaimniekot. Pat piedāvāja mammas māsai, ka maksās 50 000 rubļu, lai vācas no mājām ārā. Kad gan tante, gan mamma atteicās, dienu pirms tiesas māja tika aizdedzināta. Tādas kriminālas nejaušībiņas – līdz tam tehniskā kārtībā esošo ugunsdzēsēju mašīnu nevarēja iedarbināt, trauksmes sirēna nedarbojās… Viens mājas gals izdega pilnībā. Tiesu sāga ilga 12 gadus. Toties tiem, kuri bija pie vainas, liktenis lika ļoti dārgi samaksāt. Tāpēc, kad man prasa, kur ņemu iedvesmu, nav tālu jāmeklē.
Tagad viss ir nokārtots. Cenšamies māju atjaunot sākotnējā godībā, kas nav ne viegli, ne lēti, jo gribas, lai ir silti un ērti, bet – kā senatnē. Žēl to seno māju, kuru jaunie īpašnieki taisa eiroremontu, liek plastmasas logus, parketu un rīģipsi. Senās dzimtu mājas taču ir dzīvas, ko tikai tās varētu izstāstīt, ja prastu runāt! Nevajag tās pārveidot – ja grīdai ir bijis klons, lai paliek; lai paliek lielie akmeņi, nevajag raut ārā…
