Hroniskas sāpes kā smadzeņu ieradums… Risinājumi bez zālēm 0
Strukturāls, fizisks bojājums ir tikai daļa no sāpju veidošanās mehānisma. Sāpju sajūta ir arī pieredze vai signāls, kas rodas – smadzenēm nemitīgi izvērtējot – „vai es esmu drošībā?”. Sāpes (līdztekus stresam) ir viens no iekšējās kontroles signāliem, kas ziņo, ka mums, ļoti iespējams, draud briesmas. Tā kā cilvēkā, tāpat kā jebkurā citā būtnē, mīt izdzīvošanas instinkts, sāpju sajūta ir pieredze, ko grūti ignorēt – tā prasa uzmanību un motivē rīkoties, lai sāpes novērstu. Kā sāpju pieredzi ietekmē mūsu uztvere un kā sāpju slimniekam var palīdzēt kognitīvi biheiviorālā terapija, stāsta klīniskā psiholoģe, KBT speciāliste KRISTĪNE DŪDIŅA, Veselības centra “Vivendi” speciāliste.
Gadījums ar sāpēm, kurām nebija pamata
Akūtu sāpju mērķis ir signalizēt par draudiem. Bojātā vieta aktivizē nervu šūnas, kas sūta signālus smadzenēm, kur automātisku procesu rezultātā organisms tiek sagatavots, lai sevi pasargātu. Tad informācija nonāk līdz augstākiem, apzinātākiem smadzeņu centriem, kas to apstrādā, salīdzina ar iepriekšējo pieredzi un informāciju par līdzīgiem ķermeņa signāliem. Tajā brīdī, kad smadzenes „izlemj”, ka informācija ir pietiekami nozīmīga, lai mēs to zinātu un uztvertu, tiek izjustas sāpes. Viss šis process aizņem mazāk par sekundi.
Tomēr mūsdienu sāpju pētījumi parāda, ka sāpes var pastāvēt arī bez organiska bojājuma. Šo ideju labi raksturo kāds sāpju gadījums Lielbritānijā, kur celtniecības strādnieks bija uzlecis uz lielas naglas, kas izdūrās cauri kājai. Vīrietis cieta milzīgas sāpes, saņēma pretsāpju līdzekļus un tika nogādāts slimnīcā. Tur atklājās, ka nagla bija izslīdējusi starp pirkstiem un kāja nebija cietusi. Tātad mūsu uztvere par bojājumu spēj radīt tikpat lielas sāpes kā reāls, fizisks bojājums.
Vēl viens spilgts piemērs tam, ka sāpes var pastāvēt arī bez bojājuma, ir fantoma sāpes, ko ap 80% pacientu pēc rokas vai kājas amputācijas izjūt nu jau vairs neesošajās ķermeņa daļās. Toties citos gadījumos cilvēks var nejust sāpes arī līdz brīdim, kamēr neuzzina, ka viņam ir nopietns bojājums. Piemēram, 2012. gada olimpisko spēļu vieglatlēts Manteo Mičels ar labiem rezultātiem noskrēja pēdējos 200 metrus ar salauztu kāju.
Šie ir tikai daži piemēri – kā sāpju pieredzi ietekmē mūsu zināšanas un iepriekšējā pieredze. Hronisku sāpju gadījumā sāpju sajūtu vēl jo vairāk ietekmē dažādi sekundāri faktori, kas nav tieši saistīti ar organisku bojājumu. Vairāki sāpju speciālisti pat uzskata, ka hroniskas sāpes ir smadzeņu ieradums reaģēt noteiktā veidā uz kādiem konkrētiem signāliem, kas ne vienmēr ir bīstami. Arī iepriekšēja sāpju pieredze veicina to, ka arvien vairāk situāciju un pieredžu mums asociējas ar ciešanām un var izprovocēt sāpju lēkmi. Tāpēc sāpes laika gaitā diemžēl mēdz kļūt biežākas un intensīvākas.
Sāpju un ciešanu pieaugums – bieži vien pašpastiprinošs
Sajūtot sāpes, pavisam dabiska reakcija ir mēģinājums no tām izvairīties, saspringums, arī skumjas vai dusmas – „Kāpēc man jācieš? Es nevēlos ciest!”. Tomēr ir novērots, ka – jo vairāk mēs pretojamies sāpēm, jo vairāk pieaug sāpes un to radītās ciešanas. Ir izpētīts, ka trauksmainā reakcija ir viens no mehānismiem, caur ko smadzenes iemācās reaģēt ar sāpju sajūtu. Respektīvi – ja mēs kādam ķermeņa signālam pievēršam pastiprinātu uzmanību un satraucamies par to, tad smadzenes sāk uzskatīt, ka šis signāls ir ļoti nozīmīgs un nākamreiz pazīs to jau daudz labāk – reaģējot ar trauksmes un sāpju sajūtu vēl ātrāk.
Nereti cilvēkiem, kas cieš no hroniskām galvassāpēm, sāpes var izraisīt noteiktas situācijas, atrašanās kopā ar konkrētiem cilvēkiem, atsevišķas skaņas vai smaržas. Šādos gadījumos smadzenes ir iemācījušās, ka šīs situācijas, kas kādreiz ir piedzīvotas vienlaikus ar sāpēm vai traumu, ir potenciāli bīstamas, un mēs jau laicīgi par tām tiekam brīdināti. Smadzenēs izveidojas asociāciju tīkls, kur ietilpst informācija par to, ko mēs redzam, sasmaržojam, jūtam un domājam tajā brīdī, kad jūtam sāpes. Un vēlāk, aktivējot kādu no šī tīkla sastāvdaļām, var tikt aktivēta arī sāpju sajūta.
Tā kā sāpes parasti pavada arī bažas, satraukums un bailes, hroniskas sāpes bieži vien iet roku rokā ar depresiju. Interesanti, ka sāpes negatīvi ietekmē cilvēka pašsajūtu arī tajos brīžos, kad netiek tiešā veidā piedzīvotas. Cilvēkam, kurš cieš no hroniskām sāpēm, būtiski pasliktinās pašsajūta – biežāk ir nomākts garastāvoklis, rodas bezspēcības sajūta, apātija vai dusmas. Sāpes ieņem arvien nozīmīgāku lomu viņa dzīvē, tāpēc mazāk atliek laika citām aktivitātēm, vai arī prieku par tām aizēno bailes no jaunas sāpju lēkmes. Tāpēc tiek uzskatīts, ka sāpju pieaugums salīdzinoši bieži ir pašpastiprinošs un nav saistīts ar organiska bojājuma pieaugumu. Un, bez šaubām – sāpēm biežāk ir pakļauti cilvēki, kuru dzīvēs ilgstoši manāmi sarežģījumi un kuri ir pakļauti regulāram stresam un saspringumam. Šādos gadījumos sāpju slieksnis ir zemāks, un smadzeņu centri reaģē ar sāpēm uz daudz niecīgākiem signāliem.
Kognitīvi biheiviorālā terapija mazina sāpes bez medikamentiem
Ieteikums vērsties pie psihoterapeita ir viena no kaitinošākajām lietām, ko var nākties dzirdēt cilvēkam, kurš cieš no sāpēm. Tas viņu var pat saniknot, jo rada sajūtu, ka piedzīvotās sāpes netiek uztvertas kā īstas un reālas un ka viņš tās ir izdomājis. Tomēr pētījumi rāda, ka kognitīvi biheiviorālā psihoterapija ir viens no efektīvākajiem rīkiem, kas var uzlabot sāpju slimnieka dzīves kvalitāti un mazināt ciešanas. Pēc dalības kognitīvi biheiviorālās terapijas grupās lielākoties būtiski uzlabojas pašsajūta, apmierinātība ar dzīvi, cilvēks iesaistās sev nozīmīgās aktivitātēs, tādējādi dzīvo pilnvērtīgāk, neskatoties uz sāpēm. Novērots, ka daļai pacientu samazinās arī sāpju biežums, intensitāte un pretsāpju līdzekļu lietošanas daudzums.
KBT laikā pacienti iemācās izmainīt savu reakciju uz sāpēm. Piemēram, sāpes pastiprinošas, negatīvas domas („sāpes ir neciešamas, nekas nelīdzēs”) pamazām aizstājot ar mierinošām un atbalstošām („šī sāpju lēkme ir pārejoša; ir lietas, ko es varu darīt, lai justos labāk”). Savukārt ikdienas apzinātības un relaksācijas vingrinājumi palīdz mazināt draudu sistēmas aktivizāciju smadzenēs un jutīgumu. Pētījumi rāda, ka pēc 8 līdz 11 nedēļu ilgas grupu terapijas pacienti pieredz mazāk sāpju, kā arī izjūt lielāku kontroles sajūtu, toties smadzeņu zonas, kas saistītas ar sāpju kontroli, ir palielinājušās. Tātad ir novērojamas izmaiņas ne tikai pašsajūtā, bet arī objektīvos, fizioloģiski izmērāmos rādītājos. KBT palīdz apzināties – kā tikt galā ar stresu izraisošiem faktoriem un attīstīt tādus kopinga (no angļu valodas „coping” – „tikt galā”) mehānismus, kas mazina sāpju rašanās biežumu. Tāpat šī terapija palīdz atpazīt savu reakciju un mainīt sāpes pastiprinošo loku, kur sāpes rada lielāku spriedzi, kas atkal pastiprina sāpes. Turklāt metodes, kas tiek izmantotas sāpju mazināšanai, samazina arī citus simptomus, kas nereti ir saistīti ar sāpēm – depresiju un trauksmi.
Piemērs no psiholoģes Kristīnes Dūdiņas prakses:
Anna (16 gadi) juta neizskaidrojamas sāpes kājās. Tika veiktas dažādas pārbaudes un lietoti pretsāpju medikamenti, taču sāpes kļuva arvien biežākas un traucējošākas. Pēdējā laikā sāpes reizēm pavadīja arī stipras sirdsklauves un grūtības elpot. Nereti – jau pamostoties – Anna jutās nomākta un bija pārņēmušas domas par to, ka atkal var nākties ciest. Pie terapeita Annu nosūtīja sāpju ārsts. Izpētot savu reakciju uz sāpēm un veicot pierakstus sāpju dienasgrāmatā, Anna atklāja, ka brīžos, kad viņa ir aizrāvusies ar ko interesantu, sāpes viņai netraucē. Savukārt sāpju gaidīšana, koncentrēšanās uz tām un bažīgas domas par to cēloni sāpes padarīja stiprākas un grūtāk paciešamas.
Terapijas laikā Anna atklāja, ka tā vietā, lai ļautos bažīgu domu plūsmai, kas pašsajūtu tikai pasliktina, var iemācīties sevi nomierināt; piemēram, izmantojot kādas relaksācijas tehnikas vai nomierinošas afirmācijas. Jau pēc pāris nedēļām Annas pašsajūta būtiski uzlabojās. „Es joprojām jūtu diskomfortu kājās, bet vienlaikus zinu, ka varu labi pavadīt laiku par spīti šīm sāpēm. Tās mani gandrīz vairs netraucē.”
