Hroniskas kaites varēs ārstēt arī slimnīcā; par apjomu grūti spriest 0
Latvijā tāpat kā daudzās citās Eiropas Savienības valstīs aizvien lielāks iedzīvotāju skaits, it īpaši pēc 65 gadu vecuma, slimo ar hroniskām sirds asinsvadu slimībām, ļaundabīgiem audzējiem, 2. tipa cukura diabētu un citām progresējošām kaitēm. Lai šiem cilvēkiem ļautu nodzīvot garāku mūžu, atvieglotu sāpes un citus izteiktus slimības simptomus, kā arī novērstu vai vismaz attālinātu smagu komplikāciju rašanos, valsts šogad atvēlējusi naudu hroniski slimo pacientu plānveida ārstēšanai slimnīcās – šā gada otrajā pusē 2,7, bet katru nākamo gadu – jau 5,4 miljonus eiro.
Solis pareizajā virzienā
Jaunā kārtība paredz, ka hronisku pacientu aprūpi 32 Latvijas slimnīcās nodrošina cilvēkiem ar hroniskām progresējošām slimībām, to paasinājumiem vai komplikācijām, ja vien to nevar veikt ambulatori un ja nav nepieciešama sarežģīta diagnostika, operācija vai sarežģīta ārstēšana. Par ieganstu stacionārai ārstēšanai var kalpot kāda no 200 hronisko slimību diagnozēm, to skaitā 2. tipa cukura diabēts, Parkinsona slimība, sirds mazspēja, hroniska nieru slimība, ateroskleroze, dažāda veida artrīti un artrozes, mugurkaulāja osteohondroze, osteoporoze ar un bez lūzumiem un virkne citu kaišu. Līdz šā gada beigām plānots sniegt stacionāro medicīnisko palīdzību ap 6500 šādu hronisku slimnieku.
Līdz šim seniori slimnīcā varēja nonākt tikai ar akūtām saslimšanām, jo valsts spēja apmaksāt pacientiem tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Līdz ar to visas ar hroniskām kaitēm saistītās problēmas bija jārisina primārajai veselības aprūpei ģimenes ārsta vadībā un uzraudzībā. Taču ģimenes ārsti vieni paši netiek ar to galā, jo daudzi no šiem slimniekiem ir guloši vai pārvietojas tikai pa istabu, bet doties pie viņiem mājas vizītēs tik bieži, cik būtu nepieciešams, nav iespējams. Turklāt daudzi vecāka gadagājuma pacienti ir polimorbīdi, tas ir, ar vairākām hroniskām saslimšanām, spriež Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns.
Par laimi, ne jau visas slimības saasinās vienlaikus, kādā brīdī aktuālas var būt divas trīs no tām, tādēļ nav slikti, ka pacients nonāk slimnīcā, kur pieejami šaurākas jomas speciālisti.
“Protams, divi miljoni eiro hroniski slimo pacientu ārstēšanai stacionārā nav daudz, taču jāuzteic valsts labā griba, atzīstot, ka tas ir vajadzīgs. Arī samazinātais pacientu līdzmaksājums – 7,11 eiro – ir labs un pareizs solis. Būtu ļoti skumji, ja tas kļūtu par šķērsli, lai ārstētos slimnīcā,” uzskata J. Zaļkalns. Viņš prognozē, ka gados veco un hroniski slimo cilvēku skaits Latvijā turpinās palielināties, tādēļ varbūt nebūtu nemaz slikti, ka Latvijas vecajiem ļaudīm būtu sava slimnīca – kaut kas līdzīgs Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, kurā strādātu mediķi, kas padziļināti apguvuši geriatriju un senioru vecuma īpatnības.
Ar jauno kārtību apmierināta arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, atzīstot, ka hroniski slimie pacienti ir ģimenes ārstu ikdiena un vislielākā rūpe. “Ja viņu ārstēšanā būs atbalsts arī stacionāros, mēs par to tikai priecāsimies. Līdz šim uz slimnīcu biežāk esam nosūtījuši pacientus, kuri atbrīvoti no pacientu līdzmaksājuma – trūcīgos, maznodrošinātos, 1. grupas invalīdus –, bet samazinātais pacienta līdzmaksājums par ārstēšanos stacionārā būs labs atbalsts tiem senioriem, kuri neietilpst šajās grupās un cieš no hroniskām sirds veselības problēmām, galvas smadzeņu asinsrites traucējumiem, dažādu mugurkaula un locītavu slimību, piemēram, koksartrozes, saasinājumiem. Tas būs liels atspaids arī ģimenes ārstiem, jo veidosies atgriezeniska saite ar slimnīcas mediķiem. Arī stacionārā veiktie izmeklējumi kļūs par atskaites punktu, kas ģimenes ārstiem ļaus virzīties tālāk pacienta ārstēšanā – kaut ko uzlabot, pamainīt.”
Par palīdzības apjomu vēl grūti spriest
Hronisko pacientu aprūpi slimnīcā šobrīd var saņemt ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu, hronisku slimību paasinājuma vai komplikāciju dēļ pastāvīgi vēršoties slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Palīdzību varēs saņemt arī tie, kuriem slimība radījusi pārejošus vai pastāvīgus funkcionālus traucējumus un kuriem nepieciešama, piemēram, pastāvīga stomas kopšana, regulāra skābekļa terapija vai enterāla barošana.
Noteikts, ka diennakts aprūpi stacionārā nodrošina atbilstošas specialitātes sertificēts ārsts un medicīnas māsas, bet pacients maksā, sākot ar otro diennakti – 7,11 eiro, ja vien nav trūcīgs vai kāda cita iemesla dēļ atbrīvots no pacienta iemaksas.
“Līdz šim bija jābūt patiešām smagiem hroniskās slimības paasinājumiem, lai tiktu pie ārstēšanās slimnīcā. Jauno kārtību gan tā īsti vēl neesmu izpratusi, tādēļ rodas daudz jautājumu, kā tā darbosies praktiski,” prāto Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības vadītāja Marika Karlsone. “Ja hroniska artrīta pacients šobrīd tiek pie reimatologa ne agrāk kā pēc trīs četriem mēnešiem, no vienas puses, ir labi, ja saasinājuma gadījumā viņš var ārstēties slimnīcā tuvāk savai dzīvesvietai. Taču, no otras puses, lai saņemtu atbilstošu ārstēšanu, jābūt reimatologa noteiktai diagnozei un rekomendācijām, kā rīkoties dažādās situācijās, piemēram, slimībai saasinoties. Šobrīd nav īsti skaidrs, vai pacienta ārstējošais ārsts tiešām būs reimatologs un kāda veida palīdzību viņš saņems. Varbūt pacientam ar hronisku osteoartrītu tas tiešām nav tik svarīgi, bet pacientu vidū ir arī tādi, kas slimo ar hroniskām autoimūnām slimībām, piemēram, reimatoīdo artrītu. Šobrīd Latvijā reimatologi ir uz izķeršanu, daudzās slimnīcās nemaz nav šādu speciālistu. Varbūt vajadzētu palielināt ambulatorās kvotas, lai pacienti varētu ātrāk saņemt reimatologa konsultācijas un sākt ārstēšanos?”
Latvijas Pensionāru federācijas Veselības komitejas vadītāja Brigita Ripa Veselības ministrijas vēlmi uzlabot hroniski slimo cilvēku aprūpi vērtē atzinīgi, jo daudziem pensionāriem līdz šim lielas grūtības sagādājuši tieši lielie pacientu līdzmaksājumi gan par ārstēšanos slimnīcā, gan par valsts kompensējamiem medikamentiem. “Daudzi tādēļ vispār neiet pie ārsta vai uz slimnīcu, jo zina, ka nevarēs samaksāt,” viņa saka. Lai gan nesen panākta vienošanās par pacienta līdzmaksājumu samazināšanu dārgajām zālēm, pacientus, kuri saņem salīdzinoši lētus valsts kompensējamos medikamentus, var gaidīt nepatīkams pārsteigums – būs jāmaksā pāris eiro vairāk. Lielas cerības Veselības komitejas vadītāja saista ar valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai gan vēl nav zināms, kādu pakalpojumu “grozu” saņems pensionāri un citas apdrošinātās personas.
Arī federācijas valdes loceklis Jānis Felsbergs atzīst: lielāks valsts atbalsts un samazināts pacientu līdzmaksājums hroniski slimiem cilvēkiem ir laba lieta, taču, piemēram, profilaktisko pasākumu jomā – lai nesaslimtu ar hroniskām slimībām, seniori arvien vēl tiek diskriminēti, piemēram, Veselības ministrijas tikko izstrādātā programma sirds un asinsvadu slimību profilaksei paredzēta tikai līdz 65 gadu vecumam.
