Hroniskā novājēšanas slimība: reāls drauds vai kārtējā konspirācijas teorija? 0
Ziņa par to, ka Norvēģijā ziemeļbriedim šā gada aprīlī tika atklāts Eiropā pirmais hroniskās novājēšanas slimības (HNS) gadījums, liecina, ka globalizācija pasaulei un it īpaši dzīvajai dabai rada arvien jaunus un iepriekš neparedzētus riskus. Slimība, kas no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem intensīvi plosījusies ASV un Kanādā, pēkšņi un pavisam nesaprotamā veidā ir parādījusies Eiropā. Labi, viens gadījums vēl necik daudz nenozīmē, bet tas, kas situācija tomēr ir daudz bīstamāka, nekā visu laiku domāts, atklājās šā gada maija beigās, kad slimība tika atklāta divām grūsnām aļņu govīm, turklāt pavisam citā Norvēģijas rajonā, trīssimt kilometrus no vietas, kur konstatēts pirmais gadījums. Zīmīgi, ka šī slimība pirmo reizi konstatēta ziemeļbriedim.
Sliktā ziņa ir tāda, ka šis nav nekāds jauns slimības paveids, bet gan tas pats, kas desmitiem gadu plosījies otrpus okeānam. Tādēļ ir aktuāls jautājums – kā šī sērga nokļuvusi Eiropā? Ar gaļu, ar mednieku apģērbu, speciāli ievazāta? Lai saprastu, cik liels ir HNS izplatības risks, ļoti noderīgs ir jūnija beigās sagatavotais Norvēģijas Zinātniskās pārtikas drošības komitejas ziņojums, kas palīdzēs salikt punktus uz i.
Situācija
Pirmais gadījums Eiropā tika konstatēts marta beigās, un to atklāja zinātnieki no Norvēģijas Dabas izpētes institūta. Ar helikopteru sekojot ziemeļbriežiem, tika novērots slims dzīvnieks, kurš nevarēja pakustēties un pēc neilga laika nomira. Ziemeļbriežu govs bija samērā jauna – trīs līdz četrus gadus veca, tā bija labā fiziskā stāvoklī, svēra 43 kilogramus. Tika konstatēts, ka govs nav grūsna un tās muskuļos ir asinsizplūdumi.
Otrajā gadījumā maija vidū tika novērota aļņu govs ar netipisku uzvedību, šis dzīvnieks piedevām bija ļoti sliktā fiziskā stāvoklī un svēra 225 kilogramus. Aļņu govi nonāvēja un aizveda uz tuvāko veterināro laboratoriju. Govs izrādījās grūsna, tās vecums ap 13 gadiem.
Trešajā gadījumā maija beigās tika atrasta jau mirusi aļņu govs – netālu no vietas, kur konstatēja pirmo alni. Dzīvnieks bija samērā labā fiziskā stāvoklī, svēra 308 kg. Govs gaidījusi dvīņus, vēl tai tika konstatēts ribas lūzums.
Pagaidām nav informācijas par to, kā HNS nokļuvusi Norvēģijā.
Slimība
Prioni izraisa nāvējošas neirodeģeneratīvas slimības, kas parādās konkrētu sugu dzīvniekiem, lielākoties zālēdājiem. Ir konstatēti gadījumi, kad slimība skar arī cilvēkus. Tāpat bijuši gadījumi, kad saslimst nebrīvē turēti gaļēdāji, kuri uzņēmuši inficētu gaļu. Saslimšanas raksturo ilgs inkubācijas periods – var būt pat vairāki mēneši, un tas ir atkarīgs no inficēšanās veida, devas, ģenētiskajiem faktoriem, kā arī prionu paveida.
Eksperimentu laikā tika konstatēts, ka vairākas zīdītāju sugas var saslimt ar prionu izraisītām slimībām, norādot uz to, ka vismaz teorijā ar slimību var sirgt daudz vairāk dzīvnieku sugu, nekā sākotnēji ticis domāts. Piedevām vēl pastāv risks, ka sugas, kuru pārstāvji paši neslimo, patiesībā varētu būt pārnēsātājas.
Cilvēkus apdraud cilvēka sūkļveida encefalopātija jeb Kreicfelda-Jakoba slimība, kas zināma jau sen. Tā katru gadu tiek novērota vienā līdz divos gadījumos uz miljons iedzīvotājiem. Šī ir vienīgā zināmā zoonotiski izraisītā slimība, ar kuru sasirgst, apēdot ar govju sūkļveida encefalopātiju (GSE) sirgstošu dzīvnieku gaļu. Līdz 2016. gada jūnijam konstatēti 230 gadījumi (trīs izdzīvojušie), no kuriem 178 gadījumi konstatēti Lielbritānijā. Ņemot vērā to, ka GSE varētu būt pakļauti miljoniem cilvēku, bet saslimšanas gadījumu ir samērā maz, pastāv iespēja, ka slimība ne pārāk sekmīgi skar citu sugu pārstāvjus. Starp cilvēkus apdraudošajām prionu slimībām minama arī Gerstmana-Štroislera slimība.
Cilvēku prionu slimības nevar uzskatīt par lipīgām kā, piemēram, dažādas vīrusu saslimšanas. Tomēr, ja runā par dzīvniekiem, novērots augsts savstarpējais inficēšanās risks, tas it īpaši attiecas uz hronisko novājēšanas slimību briežveidīgajiem. Lai gan vēl nav pilnībā skaidrs, kādā apjomā, bet inficēšanās notiek ar dažādiem ķermeņa sekrētiem, kas satur prionus, proti, ar ekskrementiem, urīnu, siekalām, placentu, pienu, ādas epidermu.
HNS Ziemeļamerikā
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados slimība, ko raksturo dzīvnieku novājēšana un dažādu neiroloģisko simptomu attīstīšanās, tika novērota nebrīvē turētiem melnastes briežiem Kolorādo. Sākotnēji uzskatīja, ka saslimšana radusies no stresa, kas raksturīgs nebrīvē turētiem dzīvniekiem, kā cēlonis tika pieļauta arī kāda saindēšanās vai barībvielu trūkums. Sindromu nosauca par hronisko novājēšanas slimību. Neviens dzīvnieks neatveseļojās, un veiktie pētījumi atklāja sūkļveida encefalopātiju. Vēl pēc kāda laika slimību atklāja sešiem nebrīvē turētiem vapiti. Nākamajos gados HNS uzskatīja par eksotisku saslimšanu nelielos apjomos, kas lielākoties skar nebrīvē turētus dzīvniekus Kolorādo un Vaiomingā. Tomēr 1966. gadā to atklāja nebrīvē turētam vapiti Kanādā. Slimais dzīvnieks bija ievests no Dienviddakotas, kur iepriekš slimība nebija konstatēta. Drīz arī HNS tika konstatēta Dienviddakotā nebrīvē turētiem baltastes briežiem un vapiti. Līdz šim HNS konstatēta 22 ASV štatos un divās Kanādas provincēs.
Ieskaitot Eiropas gadījumus, HNS konstatēta ziemeļbriedim, baltastes briežiem, vairāku apakšsugu aļņiem, vapiti, melnastes briežiem.
Arī ASV vēl joprojām ir daudz nezināmo, jo nav skaidrs, kādā veidā slimība izplatās, jo starp skartajiem štatiem ir vietas, kur slimība nav uzliesmojusi.
Klīniskās pazīmes
Līdzīgi kā citām prionu izraisītām slimībām HNS klīniskās pazīmes rodas, attīstoties patoloģiskiem procesiem centrālajā nervu sistēmā, radot neiroloģiskas novirzes. Vienkāršiem vārdiem sakot, tiek bojātas dzīvnieku smadzenes. Vidējais inkubācijas periods ilgst no diviem līdz četriem gadiem, savukārt klīniskā saslimšana, novērojot nebrīvē turētos briežus, var ilgt no dažām dienām līdz pat vairākiem mēnešiem, dažos gadījumos līdz pat gadam. Tomēr lielākoties nāve iestājas četru mēnešu laikā kopš klīnisko pazīmju parādīšanās. Tiek lēsts, ka savvaļas dzīvniekiem šis periods ir krietni vien īsāks. Dzīvniekiem mainās uzvedība, tie pamazām novājē, un slimos dzīvniekus var labi atšķirt novērojot. Dažos gadījumos dzīvnieki ir ļoti uzbudināti. Tiek traucētas kustības, novērojama intensīva siekalu izdalīšanās. Saslimušajiem dzīvniekiem novēro arī pneimoniju, kas izraisa ātru nāvi.
HNS raksturo lēns novājēšanas process, dzīvniekiem sākotnēji zaudējot tauku, tad arī muskuļu masu. Jāņem vērā, ka savvaļas dzīvnieki pavasarī ir dabiski novājējuši pēc ziemas, lai gan pēdējos gados ziemas nav bijušas īpaši skarbas.
Inficēšanās. Lielākais risks – briežu urīns, ko izmanto pievilināšanai
HNS neizplatās kā saaukstēšanās, piemēram, vienam briedim uzšķaudot otram, saslimšanu nodot nevar. Tomēr tā būs atrodama slimā dzīvnieka izkārnījumos, urīnā, siekalās utt. Latvijas atbildīgās iestādes uzskata, ka slimību nevar, piemēram, ar zābakiem atvest no ASV, savukārt starptautiskie speciālisti novērtē to kā iespējamu risku. Eiropas Komisija secinājusi, ka pašlaik lielākais risks un, iespējams, arī viens no veidiem, kā slimība nokļuvusi Eiropā, ir ar briežu urīnu, kas importēts no ASV vai Kanādas un tiek izmantots pievilināšanai. Dabiskais urīns, kas fasēts skaistās pudelītēs, nav termiski apstrādāts, līdz ar to arī iespēja, ka mazajā pudelītē slēpjas saslimšana, ir ļoti liela, vēl jo vairāk tādēļ, ka urīns tiek ievākts no nebrīvē turētiem briežiem. Eiropas Komisija ir uzdevusi dalībvalstīm ieviest aizliegumu ievest ES urīnu saturošus pievilinātājus. Latvijā šādas preces piedāvā pāris internetveikalu. Taču tā nav problēma, jo šos līdzekļus var brīvi pasūtīt no ASV vai Kanādas internetveikaliem, un to neviena iestāde nespēj izkontrolēt.
Viss atkarīgs no pašu rīcības
Neilgi pēc tam, kad plaši sociālajā vidē izskanēja informācija ar aicinājumu neizmantot urīnu briežu pievilināšanai, kā arī par urīnu saturošu līdzekļu ievešanas aizliegumu, Twitter vidē kāds tirgotājs, kas internetveikalā tirgo urīnu, ar jūtamu aizvainojumu piedāvāja jebkuram interesentam šos līdzekļus dāvanā no veikala esošajiem krājumiem. Pirmkārt, tas liecina par nespēju iedziļināties problēmas apmēros, otrkārt, šāda rīcība rada risku ne tikai pašam, bet visai Eiropas mednieku kopienai. Kamēr nav 100% pārliecības, ka šie pievilinātāji nevar radīt HNS riskus, tikmēr noteikti nevajadzētu tos izmantot.
Lai gan nav iespējams visu izkontrolēt, tomēr daudz kas šajā jautājumā gulstas tieši uz mednieku pleciem. Latvija, cerot uz līdzfinansējumu, pieteikusies dalībai slimības monitoringa veikšanai, kas riska valstīs varētu sākties nākamgad. Līdz tam ES atbildīgās institūcijas apņēmušās izstrādāt kopīgus kritērijus monitoringa veikšanai. Medniekiem varētu būt liela loma šī monitoringa sekmīgai veikšanai, jo noteikti būs nepieciešami kādi paraugi.
Visiem tiem, kas atkal spriedīs par dažādām konspirācijas teorijām, par to, ka kāda institūcija uz šā rēķina pelna naudu, jāsaka, ka mēs nedzīvojam atdalīti no pārējās pasaules un riski, kas skar citas valstis, tikpat lielā mērā var skart arī mūs. Āfrikas cūku mēris jau tā ir milzu kaitējums Latvijas medību saimniecībai un arī nākotnē ieviesīs dažādas korekcijas. Medniekiem pašiem būtu jādara viss iespējamais, lai novērstu vai vismaz nevairotu riskus attiecībā uz briežveidīgo populācijām. HNS skar jebkuru briežveidīgo, tajā skaitā arī stirnas un staltbriežus.
Fakti par hronisko novājēšanas slimību
Prioni ir vieni no visizturīgākajiem zināmajiem patogēniem. Patogēns ir jebkura bioloģiska sistēma, kas var inficēt ķermeni un izraisīt slimību. Izplatītākie patogēni ir baktērijas, vīrusi, bet dažas slimības var izraisīt arī vienšūņi un sēnes. Pie patogēniem pieskaita arī prionus.
HNS sastopams dažādos dzīvnieku orgānos, apkārtējā vidē tā izplatās ar siekalām, ekskrementiem un urīnu, kā arī placentu.
Augi var uzņemt prionus no inficētas zemes, laboratorijas apstākļos ar augu starpniecību HNS ieguvuši grauzēji.
HNS samērā viegli pāriet no viena briežveidīgā pie otra ar tiešu kontaktu vai arī netieši ar vides starpniecību. Dzīvnieku migrācija var veicināt slimības izplatību dažādās teritorijās.
Cilvēka spēja pretoties HNS prioniem ir ļoti augsta. Lai gan cilvēki nav inficējušies ar HNS, tomēr šī iespēja nevar tikt izslēgta. Tādēļ ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēka riskus inficēties ar HNS.
Liellopiem un aitām pastāv ļoti mazs risks sasirgt ar HNS.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
