Hrapānu ģimene: Gribētos, lai bērni paliek Latvijā 2
ANITA un VIKTORS HRAPĀNI dzīvo Daugavpils novada Skrudalienas pagastā, nepilnus septiņus kilometrus no Baltkrievijas robežas. Abi uzcēluši zemnieku saimniecību “Gaišā”, kur aug ģimenes piecas meitas.
Neesot bijis pat domas, ka varētu dzīvot kur citur, saka Viktors, kurš tepat, Silenes ciemā, uzaudzis – tēvs strādājis darbnīcās, arī Viktoram mehānismi vienmēr patikuši. Iedzimtas zelta rokas, Viktoru Hrapānu slavē pagasta pārvaldes priekšniece Betija Ivanova, un izpalīdzīgs – ja pagastā kas sabojājas, palīgā tiek aicināts tieši viņš.
Anita piebilst – arī viņu, kaut augusi Daugavpilī, lauki nav biedējuši. Darba saimniecībā daudz: savām rokām uzcelts viesu nams, ģimene nodarbojas ar bioloģisko lopkopību. Tas gan nekad neesot traucējis kopā ar ģimeni atpūsties, Anita steidz piebilst. Arī šovasar esot visi kopā aizbraukuši uz Maskavu, savukārt pērnajā ziemā pirmo reizi vecāki tikai divatā atpūtušies Druskininku kūrortā.
Vecākā Hrapānu ģimenes meita Marija jau pati kļuvusi par māmiņu divgadīgam puisēnam un strādā tepat Skrudalienas pagasta muitas punktā. Otrā meita Terēze spēlē volejbolu, ir Latvijas pludmales volejbola sieviešu izlasē. Trešajai, sešpadsmitgadīgajai Danielai, iespējams, vajadzēja piedzimt par puiku, smaida mamma Anita, stāstot, ka viņa visvairāk līdzīga tētim – tāpat kā viņš, klusa, interesējas par tehniku, labi rasē, padodas matemātika. “Viņa mums arī teritorijā zāli ar traktoriņu pļauj,” piebilst Viktors. Abas jaunākās, Monika un Gabriela, mācās pamatskolā un dejo Skrudalienas kultūras nama deju kolektīvā, ko vada kultūras nama direktore. Bet svētdienās visa kuplā ģimene dodas uz Silenes katoļu baznīcu: ģimenes galva ir arī draudzes priekšnieks, savukārt Anita ar meitām dzied baznīcas korī “Garīgums” – nesen tas, pateicoties Eiropas projektam un draudzes loceklei Sofijai Molei, ieguvis jaunus tērpus un skaņas aparatūru. Kora dalībnieces vāc un dzied arī senas garīgās dziesmas. Eiropas projekti ienākuši arī Hrapānu ģimenes saimniecībā – iegādāts traktors, mežizstrādes tehnika.
“Gribētos, lai vismaz kāds no bērniem paliktu šeit, pie mums, bet galvenais – lai paliktu Latvijā,” saka Anita. Viņu mazliet sarūgtina, ja gadās dzirdēt spriedelēšanu, ka Latvijas patrioti ir tikai tie, kuri runā latviski: “Labi, mums ar Viktoru ir grūtāk ar latviešu valodu, bērni mūs par to reizēm apceļ. Taču mēs te dzīvojam, bērni mācās latviešu skolā, mēs gribam, lai viņi paliek Latvijā. Es mīlu Latviju, negribu nekur aizbraukt. Kāpēc lai es nejustos kā patriote?!”
