Horoskopi nav vajadzīgi: ikviens pats spēj visu paredzēt! 0
Ikdienas dzīvē cilvēks parasti pareģo tikai pats sev, teju vai ik mirkli pareģojot kāda notikuma attīstību, piemēram, precīzi pareģojot to, kas tūlīt notiks ar glāzi, kura izkritusi no rokām, proti, tā sašķīdīs gabalos. Ir iespējams paredzēt – cilvēks paspēs vai nepaspēs jūsu automašīnas priekšā pārskriet pāri ceļam. Var pat droši paredzēt, kā izturēsies pilnībā nepazīstama, izaicinoši ģērbusies meitene uz ielas, ja jūs pēkšņi viņai iekniebsiet teju vai atkailinātajā dibentiņā. Vārdu sakot, tieši no tā visa arī radies tradicionālais teiciens: “Es taču brīdināju!”
Jaunākajos zinātniskajos eksperimentos konstatēts, tieši kura smadzeņu daļa atbildīga par pareģošanas spējām. Brīvprātīgajiem studentiem rādīja videomateriālus ar parastiem sadzīves sižetiem. Kad demonstrēšanu pārtrauca, eksperimenta dalībniekiem vajadzēja atbildēt uz jautājumu par notikumu tālāku attīstību, proti, tā bija jāuzmin jeb jāpareģo. Ierakstu parasti apturēja tieši tajā mirklī, kad vajadzētu sākties visinteresantākajiem notikumiem. Pēc sniegtās atbildes materiālu atsāka rādīt, un tikai tad dalībnieki uzzināja, ar ko viss beidzies patiesībā. Lūk, un šo notikumu pareģošanas līmenis bijis fantastiski augsts – 80–90%!
Vienlaikus pētnieki ar tomogrāfa palīdzību novēroja attiecīgos smadzeņu iecirkņus, kas tajā mirklī kļūst visaktīvākie, un noskaidrojās, ka pareģošanas procesā līdzdarbojas divi ar dopamīna receptoriem bagāti vidējo smadzeņu iecirkņi – tā dēvētais pelēkais ķermenis (stratium) un melnā viela (substantia nigra). Šie paši iecirkņi arī nodrošināja vieglas eiforijas sajūtu tajā brīdī, kad cilvēks uzzināja, ka iepriekš precīzi pareģojis notikumu tālāku attīstību. Proti, viņš it kā gūst apbalvojumu par šo pareizo pareģojumu. Taču tajā gadījumā, ja notikumi risinājušies citādi, šie iecirkņi rada nemiera un satraukuma sajūtu. Zinātnieki pauž, ka tādējādi smadzenes signalizē par kļūdu, ko uzskata par savas darbības kļūmi.
Pētnieki arī secinājuši, ka pareģošanas spējas sākušas attīstīties cilvēka evolūcijas procesā, un tas bijis nepieciešams kaut vai tāpēc, lai mūsu tālīnie mežonīgie priekšteči spētu noteikt, kurā virzienā un kurp jāskrien, lai izvairītos no plēsoņām. Iespējams, ka šie attiecīgie cilvēka galvas smadzeņu iecirkņi atbildīgi arī par krietni vien vērienīgākiem un ietilpīgākiem pareģojumiem, piemēram, Nostradama un Vangas veiktajiem. Patiešām, ja jau praktiski visi cilvēki spēj pareģot notikumus, kas risināsies pēc dažām sekundēm, tad jābūt atsevišķiem unikāliem īpatņiem, kuri spēj kaut ko saskatīt krietni vien tālāk, varbūt pat gadsimtiem uz priekšu un globālākos mērogos.
