”Homo Novus” labirintos. Ilzes Kļaviņas recenzija 2
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Starptautiskais laikmetīgās skatuves mākslas festivāls “Homo Novus”, kas ik pārgadus notiek septembra sākumā un ko organizē Latvijas Jaunā teātra institūta radošā komanda, arī šoruden piedāvāja desmit dienās noskatīties vairāk nekā divdesmit izrāžu. Neraugoties uz to, ka līdzšinējās institūta līderes Gundegas Laiviņas vietu ieņēmusi mākslinieciskā direktore Beka Bergera, plašajā programmā redzams festivāla tradīcijas turpinājums – izzināt iespējas no atšķirīga skatpunkta – kāds teātris visplašākajā nozīmē var būt ārpus skatuves, ārpus tradicionālās dramaturģijas un formas.
Šīgada festivāla uzstādījums ir vēlme “(..) runāt skaidri par nenoteiktību dažādos ideju laukos – mākslinieciskajā un sociālajā, personīgajā un dalītajā, ekoloģiskajā un bioloģiskajā.”* Organizatoru pieteikumā izlasāmas sociālas atbildības idejas, kur roku rokā ar mākslinieciskiem uzdevumiem ir arī sabiedrības kopības apzināšanās vēlme.
Individuālie spēles noteikumi
Festivāla tēmas – ekoloģiski atbildīgs dzīves veids, sociālās kopienas iesaiste, indivīda izvēles brīvība, starppaaudžu savstarpēji dialogi, identitātes atšķirības. Tematisko loku raksturoja īpašais festivāla atklāšanas notikums Sporta pils dārzu teritorijā “Dzīres”, kas sastāvēja no piecpadsmit jauniešu atraktīva priekšnesuma – lekcijas, pastaigas un degustācijas. Jauniešu sagatavošanā piedalījās apzinātas ēšanas laboratorijas eksperimentālā Berlīnes grupa “Edible Alchemie”.
Lielākā daļa no daudzveidīgajiem notikumiem Vidzemes tirgū, Lapmežciemā, Bolderājā, Durbē, pie Daugavas, u. c., aicināja skatītājus nelielās grupās vai pa vienam. Tas skaidrojams ne vien ar epidēmijas ierobežojumiem, bet arī ar akcentu uz skatuves mākslas veidu – performanci.
Tās priekšnesumu raksturo tieša autentiska norise šeit un tagad, ietekmējot skatītāju sajūtas un/vai paredzot līdzdarbošanos. Sajūtu un savstarpējās mijiedarbības dēļ katrs notikums kļūst par neatkārtojamu personisku satikšanos ne vien fiziskā, bet arī garīga līdzpārdzīvojuma līmenī.
Piemēram, Latvijas Nacionālā muzeja grezno kāpņu laukumā notika performance “Vienradžus meklējot”, ko sniedza itāliešu performatore Kjāra Bersani (Pjačenca). Viņas uzstāšanos, kas liek pārvērtēt ķermeņa robežas un tā nozīmi, aprakstīt ir neiespējami, jo ārēji redzamais fiziski ierobežotais ķermenis ir pretstatā gan šīs personības paustajam emocionālajam vēstījumam, gan tam, kā jūtas skatītājs.
Performances žanrs sniedz unikālu pieredzi visiem, kas to vēro. Piemēram, norvēģu laikmetīgā māksliniece Ingri Fiksdāla aicināja meditatīvi vērot izrādi “Diorāma” jeb cilvēku ķermeņu un nedzīvu objektu jūras viļņu radītu horeogrāfiju, kas simboliski ilustrē tās lēnās izmaiņas, kas laika gaitā neizbēgami pārveido ainavas un kontekstus.
Tā kā performance vērsta uz subjektīvu iespaidu radīšanu, autori, kuri to apraksta, biežāk fiksē subjektīvās izjūtas, raksta dienasgrāmatas formātā, atsakoties no māksliniecisko izteiksmes līdzekļu analīzes. Īslaicīgajiem un bieži neatkārtojamiem performatīvajiem priekšnesumiem piemīt arī nejaušības raksturs, un arī “Homo Novus” man gadījās brīži, kad neizdevās izvairīties no vilšanās. Vērojot, manuprāt, eksperimentālo performanci “Mīlestības vārdā”, kur nojaušams “Rimini Protokol” radošo principu lietojums, kopiespaids tomēr radīja nepabeigtības sajūtu.
Par pusaudžiem un bitēm
Divus programmas notikumus vēlos izcelt, jo tos vieglāk aprakstīt un analizēt. Tie atšķīrās gan ar daudzskaitlīgas publikas klātbūtni, gan ar mērķtiecību. Sadarbībā ar Kanādas mākslinieku apvienības “Mammalian Diving Reflex” Vidzemes tirgū notika organizēta publiskā saruna jeb TV šovu estētikā veidota performance “Sekss, narkotikas un noziedzība”, kuras mērķis bija noskaidrot uzvedības normu robežas, runāt par to, par ko nav pieņemts, un uzrunāt to publikas daļu, kam šie jautājumi ir būtiski.
Uz skatuves, no vienas puses, satikās jaunieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem, kuri bija brīvprātīgi pieteikušies uz sagatavošanas nodarbībām. No otras puses – atbildētāju lomā bija jauniešu vidū populāras neformālas personības Džemma Sudraba, Raimonds Lagimovs (Dambis) un Kaspars Gorkšs, kuri atbildēja uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem. Angļu valodā izrādē piedalījās Kīts Henesijs, Una Rozenbauma un Rojs Rodžers.
Ar māksliniecisku un tehnisku jaudu pārliecināja aktrises un režisores Ivetas Poles diplomdarba izrāde “Bitei ir nozīme”, kas tapusi, absolvējot Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Laikmetīgās fiziskās performances maģistra programmu. Kopiespaids uzbūra palielināta stropa vīziju, kur aktieri–izpildītāji Johans Rozenbergs, Jete Lona Hermanis, Lea Sekulica, Iveta Pole, Jana Jacuka, Klāvs Liepiņš – iejutās bišu lomās, darbojoties izcilā fiziskā formā un emocionālā atraisītībā.
Profesionāli sagatavotais, resursu ziņā ietilpīgais, mākslinieciski oriģinālais skatuves darbs pārsteidza gan ar mērogu, gan visu elementu saskaņotību un ieceres oriģinalitāti (pilnīgi pretēji folklorā pazīstamajam čaklās bitītes tēlam izrāde rādīja bites kā uzbudinātas, agresīvas, baudkāras būtnes). Katrīnas Neiburgas precīzais un skaistais video fons radīja poētisku vizuālu noskaņu, tas kalpoja par mugurkaulu savstarpēji nesaistītu epizožu fragmentiem. Muzikāli niansēta Annas Ķirses skaniskā kompozīcija ar spriegu noskaņu fokusēja skatītāju uzmanību uz bišu/aktieru priekšnesuma vērojumu.
Atkāpjoties “Homo Novus” vēsturē, jāatgādina, ka festivāla sākums meklējams pirms 26 gadiem, un tas ir iepazīstinājis vietējo auditoriju ar Eiropā aktuālām radošajām tendencēm, iekļaujot programmā viesizrādes, ko veidojuši režisori un radošās grupas – “Romeo Castelucci”, “Rimini Protokol”, Milo Rau, “Philippe Quesne”, “Forced Entertainment”, Kristians Smeds un citi. Būtiski, ka pasākumu apmeklējums liecina par to, ka netradicionālajai laikmetīgajai skatuves mākslai ir savs skatītājs. Piedāvājot citādu pieredzi, “Homo Novus” pārdefinē arī auditorijas prasību un teātra piedāvājuma gaumes attiecības, un tas redzams saistībā ar jo īpaši festivāla apmeklētāju vidū biežāk novēroto studējošo paaudzi.
Manuprāt, nozīmīgs ir “Homo Novus” programmas veidošanas princips – sadarbības veidošana starp ārvalstu un vietējiem jaunajiem māksliniekiem, menedžeriem, kas kopumā iespaido to, kāds teātris būs nākotnē. Šogad festivālā kontaktējās ārvalstu un vietējie jaunie producenti, kuri guva iespēju realizēt savai paaudzei raksturīgo pasaules uzskatu, vērtības un izpausmes formas.
* http://homonovus.lv/info.php
