Kino kā dekoratīvā māksla: “Homo Novus” zemūdens akmeņi 0
Pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem veidotā režisores Annas Vidulejas filma “Homo Novus”, starp citiem programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” darbiem izceļoties ar visvairāk pamanāmo un konsekventāko reklāmas kampaņu un Rīgas ielās ienesot milzu plakātus ar filmas košajiem varoņiem, ar Latvijas aktieru zvaigžņu plejādi galvenajās lomās kļuvusi par vienu no visvairāk gaidītām pirmizrādēm šajā gadā.
Neparasti trāpīgā, asprātīgā, talantīgā dzīves vērotāja Anšlava Eglīša, vēlāk trimdas rakstnieka un ilgus gadus – Amerikas latviešu laikraksta “Laiks” dzēlīgā kinokritiķa, darbiem ir daudz cienītāju, to skaitā arī es. Eglīša romāni tā vien prasās pārvērsties filmās ne vien dēļ spilgtā, detalizētā tēlojuma, bet arī spējas virpināt aizraujošu, pavērsieniem bagātu sižetu (ko, domājams, ietekmējis fakts, ka Eglītis savus darbus sākotnēji publicējis turpinājumos laikrakstos – un lasītāja uzmanība bija jānotur no nedēļas nedēļā!). Tas nesairst fragmentos, bet veido koherentu dramaturģiju, kā, piemēram, “Homo Novus” elegantā apļveida kompozīcija ar diviem vilcieniem, kas romāna sākumā un beigās atved un aizved divus māksliniekus divos pretējos virzienos.
Šķiet, ka autors visu jau uzrakstījis – atliek tikai uzfilmēt! “Homo Novus” tomēr piedāvā dažādus zemūdens akmeņus, pret kuriem, šķiet, atdūrusies arī filmēšanas grupa – taču kategoriski par to izteikties ir grūti, jo vēl vairākas dienas pēc filmas noskatīšanās atsevišķi tās aspekti liekas mulsinoši – vai tieši šāda bijusi autoru iecere, vai arī iecerēto nav īsti izdevies realizēt uz ekrāna?
Ar saviem lieliskajiem tipāžiem “Homo Novus” piedāvā fantastisku placdarmu, kurā izspēlēties šā brīža labākajiem Latvijas aktieriem.
Ar īpašu baudu to dara Andris Keišs eksplozīvā talanta Salutaura lomā, Kaspars Zvīgulis kā švītīgais Eižens Žibeika un Kaspars Znotiņš kā te depresijā grimstošais, te filozofiskas prātulas kaisošais lielais mahinators Kurcums. Brīnišķīga izvēle ir jaunais aktieris Igors Šelegovskis galvenā varoņa Jura Upenāja lomā, kurš starp mūsu aktiermākslas grandiem tāpat kā viņa varonis filmā ienāk ar atvērtību acīs. Tomēr viņa romancei ar Kristīnes Krūzes atveidoto Ciemaldu līdz galam noticēt neizdodas. Ciemaldas tēls šķiet drīzāk mātišķs – viņa viegli iedomājama jauna mākslinieka neaizsniedzamā ideāla tēlā, bet dzirksteles viņu starpā īsti nesprēgā, lai gan, protams, mākslinieces kļūšanu par modeli varētu uzlūkot kā galēji romantisku žestu.
Lielu lomu filmā spēlē kostīmi, tā, piemēram, smalkas izmaiņas Upenāja kostīmā filmas gaitā papildina varoņa izaugsmi, pasvītro pārvērtību no naiva un talantīga lauku zēna pašpārliecinātā, bet ne iedomīgā jaunā māksliniekā. Kopā ar interjeriem, kuros liela nozīme gaismu spēlēm, vai tie būtu gaismas pielietas mansarda darbnīcas, mantu pieblīvēta komunālā dzīvokļa istaba vai piepīpēta strādnieku ēdnīca, kostīmi ir galvenais instruments, ko filmas autori izmanto, lai uzburtu 20. gs. 30. gadu atmosfēru (filmas mākslinieks Kirils Šuvalovs, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina). Taču, neskatoties uz daudzajām iekštelpu lokācijām, kas vienas par otru krāšņākas, videi pietrūkst plašuma – filma rada sajūtu, ka ārpus mākslinieka dzīves pieturpunktiem – darbnīcas, galerijas, kafejnīcas, ballītes bagāta pasūtītāja namā un tamlīdzīgi – nekā cita faktiski nav. Tikai tad, kad kaut kas piesaista mākslinieka aci, tas sāk eksistēt – branga zivju sieva tirgus paviljonā, peldētājas krāsainos kostīmos…
Reālistisku sajūtu, ka esam pārcēlušies 30. gados, “Homo Novus” nerada, taču nedomāju, ka tas bijis autoru mērķis – par to liecina arī Raimonda Paula muzikālās stilizācijas, kas tik lielā mērā rada asociācijas ar padomju laika kostīmfilmām, ka rodas jautājums, vai režisore Anna Viduleja gadījumā nereflektē arī par šo mūsu kino vēstures laiku – t. i., veidojot kostīmfilmu par 30. gadiem, kāda tā būtu tikusi veidota 70. gados? Mūzika brīžiem ir tik spilgta, ka pārmāc visu citu – rodas vēlme pagriezt to klusāk, lai aktieri atkal varētu iznākt priekšplānā un virzīt uz priekšu stāstu. Vizuāli paātrinājuma un palēninājuma efekta izmantošana atkal liek domāt par pagājušā kino laikmeta stilizāciju, jo funkcionālu pamatojumu tam stāstā vismaz man īsti neizdevās ieraudzīt.
Runājot par stāstu, ja parasti raizes sagādā pārāk paskaidrojoši dialogi un pārāk maz darbības, tad par “Homo Novus” jāteic, ka šeit dialogiem ir teju dekoratīva loma. Dažu kolēģu jūsmā par scenārijā atdzīvinātajiem vecvārdiem un Anšlava Eglīša bagātīgajiem lingvistiskajiem salto pilnībā pievienoties tomēr nespēju – manuprāt, virknē dialogu to izmantošana apgrūtina uztveri un nekalpo arī citiem mērķiem (piemēram, attiecīgā varoņa personības paspilgtināšanai u. tml.). Filma tomēr nav grāmata, un paņēmieni, kas strādā literatūrā, ne obligāti būs ar to pašu efektu kino.
“Homo Novus” tiek reklamēta kā “pārpratumu komēdija”, tāpēc jābrīdina tie, kas no filmas sagaida “zviedzamgabalu” – neskaitot dažas ainas tīri fiziskas komēdijas, humors filmā lielākoties ir gleznots ar smalku otu.
Tomēr ir vietas, kur komisko efektu izdevies panākt brīnišķīgi – un tajās ir strādāts ar daudz tiešākām metodēm. Piemēram, Upenāja darbā pieņemšanas aina, kurā Kurcums veikli aptin ap pirkstu meiteņu ģimnāzijas neapķērīgo direktoru, vai Salutaura konfrontācija ar gleznas pircēju. Komēdijā, izskatās, ir jāmālē ar spēcīgiem triepieniem.
Lai gan Anšlava Eglīša romāns publicēts 1944. gadā, kad tajā aprakstītā Rīgas bohēma jau pagaisusi, kopumā tomēr šķiet, ka šī nu bija reize, kad bija jāstāsta stāsts – jestrs un aizrautīgs, tā, lai skatītājs no kinoteātra iznāk ar asarām acīs, kas izsprāgušas no smiešanās, un bez īpašas grimšanas nostalģijā un poētiskās pārdomās, kas Annas Vidulejas interpretācijā tomēr ieņem zīmīgu vietu. Rezultātā šķiet, ka šis “Homo Novus” ir drīzāk mūsdienu mītiskā priekšstata par 30. gadiem ilustrācija, nevis mēģinājums patiešām radīt/rādīt pilnasinīgus 30. gadus, kuros skatītājs spētu saskatīt paralēles ar personāžiem un attiecībām, ar kādām sanāk saskarties arī tagadnes realitātē – jo Eglīša romāna tēli taču ir pārlaicīgi, viņu motivācijas – tās pašas mūžīgās un vienmēr aktuālās – mīla, slava un nauda.
Vārds skatītājai
Ieva Rodiņa, teātra zinātniece (“facebook”): “Gandarījums savu acu priekšā redzēt, kā top nākamā Latvijas kultūras klasika. Filma ir niansēta, gudra, skaista, aizraujoša, asprātīga, traģikomiska. Stāsts par 30. gadu Rīgas mākslinieku (bohēmas) dzīvi, kas savā traģikomiskumā un universāli tvertajās tēmās precīzi ietiecas arī mūsdienās. Pāri visam milzu prieks par izciliem aktierdarbiem – Kaspars Znotiņš (!), Igors Šelegovskis, Kristīne Krūze, Andris Keišs, Kaspars Zvīgulis, Vilis Daudziņš un vēl, un vēl…”
