Jānis Vītols iepazīstina ar holodinamiku, dziedinošo mīlestības terapiju. Izmēģinām! 0
Jānis Vītols plašākai sabiedrībai pazīstams kā šova Dziedošās ģimenes dalībnieks. Laiku viņš neskaita, bet pirms gadiem desmit viņa dzīvē ienāca holodinamika – metode, kas iekšējās negācijas palīdz pārvērst dziedinošā mīlestības enerģijā. Viņš uzskata, ka šī metode ir vajadzīga ikvienam, tāpēc nolēmis dalīties gūtajās zināšanās ar citiem, vadot seminārus. Vienā no tiem piedalos arī es.
Holodinamikas pasniedzējs Jānis Vītols ar šo metodi sastapās tādā kā lūzuma posmā. Dzīve tobrīd šķita izsmelta, likās, ka zūd perspektīva un iespējas sevi realizēt. Tad nejauši nāca skolotāji un sevis sakārtošanas prakses: ciguns un holodinamika. Tie bija instrumenti, kas ļāva apjaust, – cilvēks nav ārējo nosacījumus vergs. “Esmu piedzīvojis pusstundu ilgu garīgas apgaismības stāvokli, kurā apzinājos, ka viss ir viens un ka ir tikai esošais mirklis. Pieredzot šo momentu, sapratu, ka pasaule ir citāda, nekā iepriekš šķita. Šis brīdis deva izpratni par īstenību.” Jānis sācis apzinātāk darbināt savu jūtu enerģētiku un sapratis, ka ierobežojumi pastāv nevis dzīvē, bet prātā.
Nedzīvot ar aizvainojumu
Holodinamika ir mācība par dzīves dinamiku, iekļaujot dzīves izpratnes aspektus par to, kā radoši atvērties attiecībām ar apkārtējiem, darba vidi un vidi plašākā, globālā mērogā.
Tās sniegtā informācija palīdz atbrīvoties no iekšējiem blokiem, bailēm, par kuru esamību cilvēks dažkārt pat nenojauš, palīdz apzinātākai sevis uztverei, dabiskai, konkrētam cilvēkam atbilstīgai pašizpausmei, radošumam, intimitātei, labsajūtai.
Metodes pašmērķis nav sajust nepatīkamas emocijas, bailes, aizvainojumu, bet izprast, kā dzīvē radušies destruktīvi stāvokļi, manīt sevī līdz galam neizdzīvotas, zemapziņā nostumtas pieredzes radīto bloku un atbrīvoties no tā, piepildīt šo vietu ar mīlestības dziedinošo enerģiju. Tādā veidā iespējams sevi nošķirt no kādas problēmas. Kamēr cilvēks ir saplūdis ar problēmu, tikmēr apzinās sevi kā nepilnīgu. Brīdī, kad satausta bloku, sajūt to kā atsevišķu objektu, ar šo enerģiju jau var sākt kaut ko darīt, ieejot resursiem bagātākā stāvoklī.
Ļaudis izvairās no savu sāpju risināšanas, kaut gan tas ir dabīgs process. Cilvēkā pilnībā ierakstās viss, ko viņš pieredz. Sāpes sakrājas, un kādā brīdī tās vajag risināt, teic Jānis. Tas jādara ne tikai sevis, bet arī citu labā.
Vispirms jānotīra virskārta, proti, izpausmes (bravūra, agresija, vienaldzība, cinisms, depresija, darbaholisms), ar kurām maskē iekšējos pārdzīvojumus. Izejot cauri vai apejot apkārt prāta aizsargslānim, nokļūst pie emocijām. Nepatīkamās emocijas var izraudāt, izelpot. Piemēram, elpošana ar visu ķermeni ir lielisks veids, kā atbrīvoties no emocionālas spriedzes, kļūt apzinātākam, veicināt veselīgu enerģijas apmaiņu. Elpošanas vilnis skalo, mazgā, ļauj notikt tīrīšanās procesam. Tikai tad var nokļūt līdz saknei, kas ir jūtu un tēlu pasaule.
Pateicoties transformācijas procesam, cilvēks kļūst apzinātāks un ikdienā sāk manīt, kā apkārtējie izvairās no īstenības, esošās realitātes. Redzot, kā līdzcilvēki dzīvo ar aizvainojumu sevī un bojā dzīvi arī apkārtējiem, ir jāiemācās dzīvot ar jaunu spēku, jāatrod sevī dzīves un cilvēku pieņemšana jaunā līmenī.
Izmēģinu pati
Ar Jāni Vītolu bijām sarunājuši interviju kādā piektdienas vakarā, bet tīši vai netīši viņš atcēla tikšanos un piedāvāja man iespēju apmeklēt holodinamikas semināru. Nojautu, cik tas būs vērtīgi, tāpēc atcēlu tās dienas plānus un piekritu piedalīties. Jānis vēl pārjautāja, vai tiešām esmu gatava veltīt visu sestdienu nodarbībai. Tikai vēlāk sapratu jautājuma nozīmi, jo seminārs ilga 12 stundas. Dažkārt nodarbībām velta pat trīs dienas pēc kārtas.
Kad ierodos uz noteikto vietu, sanākuši jau daži dalībnieki. Saulainas telpas vidū iedegtas sveces un apkārt daudz baltu krēslu. Sāku iztaujāt klātesošos: vai viņiem šī ir pirmā reize, kā viņi šeit nonākuši un kas te vispār notiks. Uz maniem ziņkārīgajiem jautājumiem atbild diezgan izvairīgi. Viss taču dzīvē atnākot pats no sevis… Bet to, kas te notiks, pati redzēšot. Viens no dalībniekiem gan atklāj nedaudz vairāk. Iepriekš sev nepieciešamās atbildes viņš meklējis pie ārstiem un psihoterapeitiem, bet tā izrādījusies resursu izšķērdēšana. Tad pie viņa atnākusi holodinamikas metode, kas reāli darbojoties. Jānis gan vēlāk paskaidro, ka psihoterapeits klientam palīdz apzināties savu pro-blēmu paleti, tāpēc šis laiks nav zemē nosviests. Turklāt ir gadījumi, piemēram, nopietnas garīga rakstura problēmas vai smaga atkarība, ko spēj ārstēt tikai medicīnas darbinieki.
Lai nu kā, esmu ieintriģēta. Dodos uz gaiteņa pusi palūkoties – varbūt ieradies vēl kāds, un durvīs saskrienos ar pašu Jāni. Mani uzlūko viņa ciešais skatiens, un saņemu sirsnīgu sveicienu. Pēc sasveicināšanās ar atnākušajiem Jānis aicina apsēsties, lai sāktu nodarbību.
Nevis jāsaprot, bet jāsajūt
Lai labāk saprastu tālāk notiekošo, vispirms tiek ieskicēta holodinamikas teorija. Uz baltām lapām tiek zīmētas shēmas. Pirms nodarbības, meklējot internetā informāciju par metodi, biju pārsteigta par to, cik tā sarežģīta. Holodinamika (grieķu holos – “viss, pilnīgs”, dynamikos – “attīstības gaita, maiņa dažādu faktoru ietekmē”, dynamis – “spēks”) ir Amerikā izstrādāta metode, kas apvieno kvantu fiziku, attīstības psiholoģijas, informācijas teorijas un citas modernas zinātnes, lai izprastu apziņas un dzīves potenciālu. Vai tiešām semināru dalībnieki to visu saprot un spēj izskaidrot? Pat Jānim, kurš ir studējis ķīmiju, sākumā šķitis, ka šī metode paredzēta tikai izredzētajiem. Tagad viņš uzskata, ka tā būtu jāapgūst ikvienam. Viss neesot tik sarežģīti, kā prāts liek domāt. “Īstenība ir lielāka, nekā prāts var aptvert, un reālā pieredze vienmēr nāk caur sajūtām,” teic Jānis. Viņš holodinamiku skaidro ar saviem, nevis metodes radītāja Vernona Vulfa vārdiem.
Uz prezentāciju lapas uzzīmēta saule un stari, kas rada dzīvību, tajā skaitā cilvēku. Saule ir kā radīšanas plūsma. Kokam nav jāsaka, lai tas aug. Arī bērnam tas nav jāsaka, tikai jānodrošina augšanai labvēlīgi apstākļi. Bet pieaugušie ir kā bērni, arī viņiem jāļauj augt pašiem. Tomēr augšanu slāpē prāta programmas, gatavie priekšstati, klišejas (skolotāji no malas), kas nezina patiesās dvēseles vajadzības un radošo būtību. No dvēseles plūst radīšanas stari, bet, ja kāds no stariem tiek nobremzēts, cilvēks sajūt sāpes. Seko emocijas kā aizsardzības mehānisms – izpausme ar noteiktu zīmogu. Jūtas ir beznosacījuma, tām nav noteiktas polaritātes, bet emocijas var būt labas vai sliktas, tām ir pozitīva vai negatīva polaritāte.
Paldies ķermeņa blokiem!
Cilvēks sastāv no vairākiem komponentiem: fiziskā ķermeņa, enerģijas (lai uzturētu fizisko ķermeni), informācijas (dod ziņu, kā uzturēt fizisko ķermeni). Visi komponenti darbojas vienlaikus, bet visbiežāk – nesaskanīgi. Metode palīdz nonākt pie sava autentiskuma, lai būtu saskaņā ar dziļo jūtu pasauli. Pretējā gadījumā cilvēks zina, kā darīt, bet viņam nav enerģijas vai tieši otrādi – ir daudz enerģijas, bet nezina, kur to likt.
Holodinamikas metode galvenokārt fokusējas uz informatīvo komponentu, kas ļauj saprast, ar ko cilvēks sevi identificē. Nereti viņš sevi saista ar iekšējiem ierobežojumiem un blokiem, kuri var izpausties dažādi, piemēram, kā iekšējas vai ārējas konfliktsituācijas. Pati pirmā brīdinājuma lampiņa, kas norāda par bloku, ir kāda pretenzija pret dzīvi, kādu cilvēku vai situāciju. Jāvēro, no kurienes šī pretenzija dīgst, – tur meklējams iedīglis kaitei, kas vēlāk attīstīsies. Viens no pēdējiem ķermeņa brīdinājumiem ir psihosomatiskās saslimšanas vai tas, ka slimot sāk tuvinieki. Lai arī holodinamikas dziednieciskais efekts nav pilnībā pierādīts, ir zināms, ka slimību cēlonis var būt stress, negatīvas emocijas, ilgstošs ķermeņa sasprindzinājums. Holodinamika palīdz atbrīvoties no nevēlamām emocijām, domām, tādēļ attiecīgi pazūd ar to saistītie fiziskie simptomi.
Jānis uz ķermeņa blokiem aicina raudzīties pozitīvi – bloks ir tas, kas ļauj atvērt jaunu mīlestības spēku, kas iepriekš nav apzināts. Bailēm, aizvainojumiem pat var pateikties, jo tie palīdz saprast ierobežojumus.
Šīs metodes uzdevums ir aiziet aiz racionalitātes un mobilizēt stipro dvēseles jūtu resursu, lai dziedētu ievainotās jūtas. Metode ļauj pārslēgties no kreisās (racionālās) smadzeņu puslodes uz labo (jūtu resursu) puslodi, kas ļauj nonākt kontaktā ar savām jūtām. Cilvēka ķermenis un sirds ir gudrāki par prātu. Jūtas nav mierā ar prātu, ja prāts tās ierobežo. Piemēram, cilvēks grib realizēties, izpausties, bet prāts, pamatojoties uz bailēm vai nepilnīgiem priekšstatiem par sevi, neatļauj to darīt. Metode ļauj izpausties šai apspiestajai enerģijai.
Prāts liek dzīvot automātiski
Savvaļas dzīvnieks piedzīvoto stresu, piemēram, pāridarījumu vai nāves draudus, izpurina no ķermeņa un dzīvo tālāk, bet cilvēks līdzīgā situācijā sāk kalt plānus, veido algoritmus, kā nākotnē izvairīties no stresa brīžiem, kā tiem savlaikus sagatavoties. Viņam šķiet, ka ir gatavs potenciāli draudošajai situācijai, bet sasprindzinājums paliek, stress iesēžas emocionāli, fiziski un mentāli. Stress ir kā bloks. Muskuļu bloki ķermenī var būt gadu desmitiem, un ārējās aktivitātes neko daudz nevar līdzēt. Ir dažādas tehnikas, piemēram, masāža, ķermeņa orientēta psihoterapija, kontakt-improvizācija, kinezioloģija, kas ir vērstas uz to, lai attīrītu ķermeni no saspringumiem. Tomēr ir jānotiek arī psihiskai izlādei.
Ar laiku cilvēks zaudē viņam dabisko spontanitāti, prāts pārņem funkcionalitāti, rada zemapziņas reakciju automātiskumu, bet līdz apziņai atnāk tikai virspusēji secinājumi. Kļūst bālāka realitātes uztvere. Jānotiek aizvien spilgtākiem notikumiem, lai sajustu patiesas emocijas. Izveidojas domformas, domu modeļi, caur kuriem prāts izprot pasauli.
“Kad sapratu, ka domas lielākoties pamatojas vecos uztveres modeļos: neziņā, traumatiskos vērtējumos, bailēs, sāku skaļi lamāties,” smejot atklāj Jānis. “Cilvēks prātā izveido reakciju sistēmas, kļūst robotisks, manipulējams, grib manipulēt ar citiem: bērniem, tuviniekiem, kolēģiem, sabiedrību. Ierobežojumus, kurus uzliek citiem, automātiski uzliek arī sev. Sāk identificēt sevi ar šo programmu, mašīnu un aizmirst, ka viņā mīt brīvība. Tas ir ieprogrammēts, emocionāli svārstīgs prāts, kas iestrādājas fiziskā ķermeņa bioķīmijā.” Cilvēks kļūst nesavaldīgs, neaprēķināms vai arī sevi apslāpē, esot mākslīgi mierīgs, laipns un kulturāls.
Dziedinu sevi un citus
Pēc vairāku stundu teorētiskiem skaidrojumiem sākas praktiskā daļa. Jānis iedod pamācību jeb jūtu laboratorijas testa darbu, kur dotas norādes, kā soli pa solim atbrīvoties no blokiem. Sākas darbs ar jūtām, ne prātu, tādēļ to pat nevar ietērpt vārdos. Te rakstot būšu tikpat noslēpumaina kā dalībnieki, kuriem sākumā uzdevu jautājumus. Process patiešām ir jāredz, pareizāk sakot, jāsajūt un jāizdzīvo. Visbiežāk dalībnieki meditatīvās transformācijas laikā sastopas ar apspiestām domām. Tad pieskaras sāpinātajām jūtām, nenobriedušajam potenciālam, kas gribētu izpausties, bet nespēj.
Sapratu, kāpēc nodarbība grupā ir efektīvāka un dziedinošāka nekā meditatīvs darbs vienatnē. Esmu savtīgi sagrābusies problēmu kaudzīti, kas nemaz nav mana vien. Nav tādu problēmu, kas piederētu tikai vienai dvēselei, jo patiesībā esam vienoti. Dziedinot sevi, mēs dziedinām citus. Jūtu līmenī pazīstam šo vienotību un varam ieiet kopīgā sajūtā, kas arī notiek. Nodarbībā nevienu nenosoda, nevērtē, bet pieņem (cik nu tas ir iespējams). Vairākas reizes no dalībniekiem dzirdu šos vārdus: man bija vai ir līdzīgi kā tev.
Holodinamika ne tikai piedāvā instrumentus, kā atrisināt sasāpējušus jautājumus, tā paver jaunu pieeju dzīvei, cilvēks sajūtas citādi, mainās izpratne par to, kas notiek ar viņu un viņam apkārt. Metode ļauj mobilizēt resursus, izveidot vidi, kur var realizēt šos procesus.
Tas noteikti nav tikai viena semināra apmeklējuma rezultāts. Sapratu, ka man pašai ir vēl garš un tāls ceļš ejams, taču priecājos, ka spēru vienu mazu solīti, piedaloties šajā dziedinošajā procesā.
Nodarbības beigās, atvadoties ar vienu no dalībniekiem, secinām, ka ikvienam vajadzētu piedalīties mīlestības terapijā. Īpaši tiem, kuri uzskata, ka viņiem tas nav vajadzīgs.
