Spīgana: Holodinamika – dziedinājums caur iekšējā veseluma atgūšanu 0
Jana Reķe, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Par holodinamiku var rakstīt un stāstīt daudz, bet tā arī neko nepateikt. Tā ir tieši tik visaptveroša un ietilpīga kā bezgalīgā cilvēka iekšējā tiecība pēc mīlestības, gaismas un piepildījuma. Kāds to nosauks par tiekšanos pēc dievišķā piepildījuma, savienošanos ar savu dvēseli, kāds cits runās par apziņas paplašināšanos un savienošanos ar augstāko potenciālu. Lai arī kā mēs to raksturotu, saturiski un jēdzieniski stāsts būs par vienu un to pašu.
Holodinamika ir viena no psiholoģijas apakšnozarēm, kas sistematizētā veidā palīdz atgūt cilvēka veselumu, izlīdzsvarojot iekšējos konfliktus, spriedzes un jūtu tēlus, kuros mēdz aizķerties uzmanība un enerģija. Kā metode tā sevī apvieno meditāciju un koncentrāciju, skaidro holodinamikas praktiķis Jānis Vītols. Procesus, kas var šķist pretēji. Meditējot mēs atlaižam fokusu un ļaujamies notiekošajam, bet, kolīdz sākam fokusēties, sākam pieķerties, piemēram, domai, un tas izved ārā no šā stāvokļa…
Dzīvē viss ir savienots, veselumā nav iespējams kaut ko izmest ārā no konteksta. Tikai cilvēks savā prātā tos var nodalīt. Holodinamikas process apvieno šos abus elementus vienlaikus, un to panāk procesu vadītājs, prasmīgi pielietojot šo metodi.
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās.
Holodinamikā tieši meditatīvais moments palīdz savākt resursus, apzināties, ka tu esi saistīta ar veselumu un savām iekšējām (Dvēsele, Dievs tevī, iepriekšējās pozitīvās pieredzes u. tml.) un ārējām (Daba, Dievs) bagātībām. Caur piekļuvi šādam redzējumam mēs spēcīgi paplašinām savu apziņu.
ANTA KVELDE-ANDERSONE, holodinamikas praktiķe, reinkarnacionikas konsultante, reiki terapeite, mūziķe
Holodinamika ir ļoti dziļa metode, kur nav iespējams ko noslēpt un nav vajadzība arī ko slēpt. Seansa laikā var atklāties, ka mūsu destruktīvo jūtu tēls jeb holodains* ir liels palīgs. Tas pārvēršas par dāvanu, caur ko apjaust, kādi tevī ir slēpušies resursi, talanti un radošums, kurus iepriekš pat iedomāties nevarēji.
Savukārt fokuss mums procesa laikā ir uz sāpīgo jautājumu, kuru risinām. Kāpēc cilvēkam nav atrisināts kāds jautājums? Tāpēc, ka viņš no tā neapzināti izvairās, skaidro Jānis. Šis pārdzīvojums nav bijis viņam pa spēkam, un viņš nav spējis to pieņemt. Ar to saistītā sāpe vai bailes ir apaugušas ar dažādām aizsardzības sistēmām. Cilvēks dzīvo šo sistēmu uzburtajā subjektīvajā pseidorealitātē, tādā kā burbulī, bēgot no sāpēm, kuras ir vārti uz dziļāku un patiesāku realitātes apziņu, no kuras cilvēks tobrīd ir norobežojies.
Patiesībā jau tā ir cilvēka automātiskā reakcija – pašam sevi aizsargāt, uzlikt plāksterus no noteiktiem domāšanas modeļiem, emocionālajām reakcijām un fiziskiem blokiem, kur ieslēdzas noteikta fizioloģija, kas ļauj turpināt izdzīvot neatkarīgi no tā, kādas problēmas viņam ir bijušas. Ieviešot šādas korekcijas, tiek mēģināts pasargāt lielo sistēmu (organismu, psihi, savu un dzimtas izdzīvošanas spēju), bet ar laiku tās pārvēršas par destrukcijām.
Holodinamikā mēs spējam šo pārdzīvojumu ietērpt un sāpi nopolsterēt tādā tēlā, ka cilvēks tik ļoti neizjūt, ka saskaras ar šo sāpīgo momentu tādā mērā, kā piedzīvojot to reālajā dzīvē. Metode dod iespēju pārnest šo pieredzi tēlu sistēmas līmenī, kur cilvēks ir atidentificējies no šī sāpīgā momenta. Seansā mēs meklējam iespējas, kā to izdarīt pēc iespējas saudzīgāk, kaut arī dažkārt cilvēks neļauj to izdarīt bez ciešanām.
Jānis Vītols stāsta, ka šādas ciešanas rodas no tā, ka cilvēks ir pārāk identificējies ar pagātnes pieredzē pamatotiem priekšstatiem, nocietinājies kritiskos vērtējumos. Dažādas enerģijas vienlaikus darbojas cilvēka dzīvē, un ir neadekvāti kādā brīdī identificēt sevi tikai ar vienu no tām, piemēram, ar zema pašvērtējuma sajūtu. Kad tu iekrīti postošās emocijās, tās pārņem visu tavu apziņu, kurā formējas sašaurināts priekšstats par savu patību. Lai to atrisinātu, mēs atrodam taktisko telpu, kur varam brīvi elpot, rodot iespēju atidentificēties no mokošiem ierobežojumiem, nonākt tādā esības stāvoklī, kurā tagad var rīkoties citādi.
Miera vieta – mīlestības jeb sirds telpa
Šādas vietas atrašana ir būtiska holodinamikas procesa sastāvdaļa. Bieži, palīdzot cilvēkam tajā nonākt, sāpes, pārdzīvojumi un citi iekšējie saspringumi paši jau sāk izšķīst. Šeit tu spēj dabiski atidentificēties no savām ciešanām un problēmām, pasmelties no iekšējo bagātību akas spēku, ticību, pārliecību, mīlestību un visu to, kas tev ir vajadzīgs.
Piepildot sevi iekšēji, jūtoties bagātai un piesātinātai ar visām dzīves svētībām, ir daudz vieglāk paskatīties uz notiekošo jau ar daudz pieņemošāku skatu. Cilvēks jūtas savā spēkā un ir gatavs risināt to, kā dēļ ir devies savā holodinamikas seansā, spējot pārslēgties no izdzīvošanas programmas un sajūtas, ka ir apdalīts, uz pārpilnības un bagātības sajūtu, kas ļauj arī katrā problēmā saskatīt kāda resursa potenciālu.
Holodinamika palīdz jau ar to, ka tā tevi ved tuvāk tavai pilnīgākajai versijai, dziļāk un dziļāk pie sevis visos līmeņos, gan kādās sāpēs, gan gaišajos resursu stāvokļos. Pēc šā procesa tu vienkārši esi tuvāk šai vietai sevī un vari tur atkal piestaigāt. Tā kļūst daudz pieejamāka, skaidro Ilze Ulmane-Rudakova, sistēmisko izvietojumu vadītāja, psiholoģe, holodinamikas praktiķe, transformatīvo spēļu vadītāja, rakstniece.
Anta dalās ar savu atklāsmi, ka miera vietā var transformēt un izmainīt savas sajūtas. Tu neizmaini otru cilvēku, ar kuru ir kādi sarežģījumi. Šeit vienkārši tu vari izdarīt un satikt pilnīgi jebko, ienest savas sajūtas un domas bez nosodījuma vai kritikas. Pieņemot visu, kā ir, ar ļoti lielu mīlestību. Tas ļauj šīs sajūtas dziedināt un aizvest līdz tam veselumam, kad ir visaptveroši laba sajūta. Tad var mainīties arī vide, attieksme un mijiedarbība ar citiem cilvēkiem.
Ilze Ulmane-Rudakova, holodinamikas un sistēmterapijas meistare
Mīlestības telpa ir viena no lielākajām dāvanām, ko mēs varam dot gan sev, gan viens otram – un tā neko nemaksā. Es to redzu kā universālāko dziedināšanas instrumentu. Apgūt holodinamiku ir viens no ceļiem, kā to praktizēt.
Cits aspekts ir mīlestības lauka turēšana, kas ir holodinamikas procesa vadītāja uzdevums, dažkārt, ja tiek praktizēts grupā – grupas uzdevums, kas ar mērķtiecīgu klātesamību vēl labu cilvēkam, kurš iet procesā. Ilze dalās, ka lielākā daļa transformāciju vispār nav atkarīgas no metodes, bet no tā, kādu telpu radām. Viņa stāsta: “Mīlestības pieredze pati par sevi mūs atgriež centrā: kad es mīlu un piedzīvoju, ka mīl mani, kad esmu mīlestības laukā – es pārtopu. Tajā daudz skaidrāk iespējams ieraudzīt, kas manā dzīvē ir uzslāņots un novecojis, kam es veltos lieki un kas ir patiess. Integrējot šo pieredzi, tā kļūst par dabisku esības stāvokli, kaut ikdienā tas var dzist un ar gribasspēku to bieži nav iespējams noturēt. Tomēr, kamēr vēl esi uz šī viļņa, var pieņemt ļoti labus lēmumus jautājumos, kuros līdz šim tam nav bijis resursu. Kad esmu mīlestībā un spēkā, es to varu. Tas ir impulss uz āru, ko es pasaulei iznesu caur izmainīto sevi.
Ir klienti, kuri vēršas pie manis reizi gadā, kā galveno iemeslu minot, ka vienkārši vēlas atkal sajust šo dziļo mīlestības sajūtu sevī.”
Holodinamikas seanss
Tehniskā izpildījumā holodinamikas process ārēji līdzinās vadītai meditācijai vai regresijas metodei, kur cilvēks tiek ievadīts savā jūtu tēlu pasaulē un holodinamikas procesa vadītājs viņu saudzīgi pavada, palīdzot ieraudzīt, pieņemt un savstarpēji izlīdzināt iekšējos jūtu tēlus, kuri ir konfliktā ar viņa esību. Metodes galvenais uzdevums, tēlaini izsakoties, ir izšķīdināt visu mīlestībā, pilnīgā pieņemšanā.
Holodinamikas terapeits Jānis Ozoliņš skaidro, ka katra holodinamikas tikšanās ir trīsdaļīga:
mēs izvirzām uzdevumu, kur jau notiek sava veida transformācija;
tad cilvēks nonāk šajā holodinamiskajā jeb meditatīvajā telpā, kur galvenais objekts, ar ko mēs darbojamies, ir jūtu tēli, jūtu piedzīvojums un jūtu integrēšana jau šūnu līmenī;
kad cilvēks atgriežas no holodinamiskā procesa, viņš piedzīvo to, ko sauc par paradigmas maiņu, kad tas, kā tu redzēji lietas pirms stundas un tagad, atšķiras. Cilvēks var būt tik ļoti šokēts, ka var sākt mētāties: no vienas puses, viņu turpina vilkt vecajā paradigmā, no otras puses, viņš jau ir pieredzējis jauno. Tas ir brīdis, kad no vecajām kurpēm jau esam izauguši un uz brīdi izkāpuši, vienlaikus jaunās vēl nav ienēsātas. Notiek jaunās jūtu pieredzes integrācijas process.
Citiem vārdiem vecais zābaciņš spiež tāpēc, ka audz!
Ilze min, ka dažkārt cilvēkam var šķist – tas notiek tikai paša galvā, iztēlē, tādējādi apšaubot paveikto. Tādēļ šajā noslēguma daļā ir svarīgi integrēt procesu ar kādu ķermeņorientētu praksi – sazemēties un nofiksēt izpratni, ka tevī notiek kaut kas dzīvs un patiess. Piemēram, ja bijuši kādi vēstījumi, novēlējumi, idejas, dāvanas, ko snieguši iekšējie tēli, Ilze iesaka sesijas dienā atrast tam iemiesotu formu, kaut ko izdarot praktiski, ķermeniski, kas palīdzētu pieredzi iekļaut ikdienas dzīvē.
“Iekšējo transformāciju ceļā ir ļoti būtiski būt brīvam no pašpārmetumiem, šaustīšanas vai vainošanas,” stāsta Ilze. “Tas ir process. Svarīgi būt līdzjūtīgiem pret sevi. Mums katram ir arī tādi dzīves uzdevumi, ar kuriem mēs turpināsim strādāt visu dzīvi, un, ja kaut drusciņ tos izdosies izmainīt, tā jau būs liela uzvara.”
Tāpat arī holodinamikā nav vajadzības analizēt notikumu – vai tas bija vai nebija. Šeit var būt ainas no dvēseles atmiņām, citām dzīvēm, gan vienkārši enerģiju sabiezējumi caur jūtu tēliem. Mēs procesā visu pieņemam, kā ir, un transformējam to, kas ir klātesošs. Cilvēkam izmainot pat mazas attieksmes sevī, ļoti būtiski var izmainīties attiecības ar citiem cilvēkiem un ārējo pasauli.
Evisa Stankus, holodinamikas un džun juaņ cigun praktizētāja, juriste, mediatore
“Man patīk, ka šī metode ir ļoti efektīva cilvēkiem, kas vairāk dzīvo ar prātu. Tu tiešā veidā vari strādāt ar savu zemapziņu un tās transformēšanu. Ja cilvēkam ir vēlme, var sev palīdzēt ļoti humānā veidā.”
Vienotība ar veselumu
“Manā izpratnē,” stāsta Jānis Vītols, “holodinamika ved uz neduālo pasaules uztveri. Duālisms veidojas no tā, ka cilvēkam ir nošķirtības sajūta. Tas cilvēkā uztur dažādas spriedzes, kas izpaužas gan individuālajā, gan kolektīvajā līmenī. Šis spriedžu komplekss, kas caur cilvēku darbojas, uztur spēkā cilvēka nošķirtības apziņu no veseluma. Mēs ar holodinamikas (vai līdzīgu metožu palīdzību) noņemam šīs spriedzes. Sākumā mēs šīs spriedzes noņemam tāpēc, ka tās mums vienkārši traucē, bet pamazām saprotam, ka tas paplašina apziņu un izpratni par dzīves iekšējiem un ārējiem procesiem. Vēlāk mēs apjaušam, ka tas atjauno mūsu viengabalainību un vienotību ar veselumu. Tad jau parādās cita motivācija, kāpēc to darīt. Tā vairs nav ego motivācija, bet ir pārpersoniska. Parādās uzstādījums nevis vienkārši uzlabot dzīves kvalitāti, bet atjaunot veseluma apziņu.”
JĀNIS VĪTOLS, holodinamikas skolotājs un procesu vadītājs
“Atstājiet vietu dzīvē, kur Dievam darboties, kur viņš var pieklauvēt un iemest iekšā kādas iespējas, kuras iepriekš nav mūsu ieplānotas. Ja mēs visu savu dzīvi programmējam, tad tur nav iespējas iespraukties īpašajiem notikumiem, kas var mūs izvest ārā no kādiem apburtajiem lokiem. Bieži labākās lietas notiek it kā pašas no sevis.”
Savtīgais prāts – problēmu sakne?
Prāts mēģina visu izmantot un uz visiem resursiem skatās savtīgi – dabūt, noturēt, savākt un izmantot. Mēs kā indivīdi jūtamies atkarīgi no ārējiem resursiem, arī mūsu pieredze būs kā šis ārējais resurss. Prāts pieredzi iztulkos kā sava veida apgreidu: man ir iespēja fokusēties tādā veidā, ka es iegūstu vairāk resursus. Pārāk liels fokuss nozīmē, ka cilvēks ieciklējas uz kādām pieredzēm un iestrēgst, kas noslēdz ceļu uz tālāko. Šāds cilvēks savā būtībā no visas esības izrauj vienu fragmentiņu un kļūst no tā atkarīgs. Pieredze, no vienas puses, ir vajadzīga lieta, no otras puses, prātam ir tendence bēgt no ciešanām un pieķerties šim te stāvoklim. Kad cilvēks meditē uz šo pieredzi, viņam šķiet, ka viņš ir drošībā, bet tas ir mānīgi – stingri ņemot, nekādu garantiju nav, viss ir nemitīgas pārmaiņas, skaidro Jānis Vītols. Lielākā daļa cilvēku saprot šo te iekšējo šķērsli, bet līdz galam vēl nesaprot, ko ar to var izdarīt. Tas ir ļoti dabiski.
Pāru attiecību uzlabošana
Jānis Ozoliņš holodinamikas seansus vada kopā ar sievu Inesi, Dzīves prasmju skolas NARA otru dibinātāju. Bieži tieši pēc klientu lūguma. Jānis izceļ, ka, vadot procesus kopā ar sievu, tas ir liels ieguvums darbā ar ģimenēm un pāriem, jo tad sesijas rezultāts ir daudz dziļāks. Parasti Jānis vada pašu procesu, bet Inese palīdz radīt mīlestības telpu, papildina ar jautājumiem un redzējumiem no savas puses. “Tādēļ, ka vīrišķās un sievišķās enerģijas apvienojas, izveidojas veselīgs līdzsvars. Ja pāris aiziet pie speciālistes sievietes, tad viss var būt vairāk caur sievišķo prizmu, ja pie vīrieša – tad caur vīrišķo. Saskatu, ka, darbojoties kā pārim ar citiem pāriem viņu attiecību uzlabošanā, enerģiju apmaiņa ir daudz harmoniskāka un sabalansētāka. Mums pašiem Jānis un Dace Vītoli ir šāds pāris, kas mūs atbalsta un no kuriem mācāmies, tāpat arī mēs kā pāris varam atbalstīt šajā ceļā citus pārus.”
“Ir četri veidi, kā var veidot attiecības,” turpina Jānis, “balstoties uz bailēm, izdevīgumu, savstarpēju cieņu vai uz absolūtu garīgo mīlestību. Pārī bieži vien kāds pirmais ieiet garīgumā, pāriet citā etapā, kas izaicina un sašūpo ģimeni vairāk nekā tas, kurš nosacīti ir šis praktiskais, kas mēģina visu saturēt kopā. Savā praksē palīdzam ieklausīties un sadzirdēt partneri un atrast kopējo valodu. Bieži izmantojot cieņpilno komunikāciju**.
Kā pāris strādājam arī ar individuālu cilvēku, kur savukārt nodrošinām iekšējo vīrišķo un sievišķo enerģiju līdzsvaru un spēku samēru.”
Holodinamika un sazemējums
Holodinamikas procesos ļoti palīdz cigun prakses – šādu ceļu ir izvēlējusies Evisa. “Savos procesos varu palīdzēt cilvēkam atgūt sazemējumu, kas ir bijis arī liels darbs ar sevi un saiknes stiprināšanu ar arhetipiem. Cilvēks ir kā kanāls, kurš saņem informāciju gan no kosmosa, gan no Zemes. Šobrīd redzu, ka tie, kuriem enerģija (informācija) plūst vairāk no kosmosa, nespēj (sazemējuma trūkuma dēļ) vai nevēlas to novadīt Zemē (cilvēkiem, kas informāciju saņem no Zemes); veselīgi būtu ļaut tai plūst, tādejādi palīdzot Zemei celt šeit dzīvojošo kopējās vibrācijas.”
Mums ir daudzi holodaini (jūtu tēli), kas signalizē par pazaudēto saikni ar sievišķo pirmsākumu, ap ko ir uzaudzis viss pārējais. Attiecīgi holodinamikas procesa noslēgumā, kad holodains ir izstrādāts un tev ir telpa likt kaut ko patiesi palīdzošu atbrīvotajā vietā, ļoti bieži ir vajadzīgas saknes, kas ir cigun veids, caur kuru plūst enerģija no un uz Zemi. Saņemot jauno enerģiju no Zemes, mums atjaunojas saikne ar to. “Tādā veidā mums atjaunojas kontakts starp Zemi un Kosmosu, kas ļauj nonākt savā kodolā, no kurienes mēs harmoniski varam saņemt un nodot informāciju. Tas ir tas, ko man izdodas iedot cilvēkiem, ja viņi ir tam gatavi,” skaidro Evisa.
Holodinamika bērniem
Holodinamika ir ļoti efektīva darbā ar bērniem, stāsta Glūdas mājskolas vadītāja, imidžterapeite un holodinamikas praktiķe Egita Matulēna. “Ikdienā, gandrīz katru dienu sanāk lietot holodinamiku. Palīdzu bērnam saprast viņa emocijas – kur tās mājo, kur rodas, kāda ir to krāsa, smarža, garša, visam soli pa solītim izejam cauri. Šie procesi ar bērniem notiek krietni ātrāk un vienkāršāk nekā ar pieaugušajiem. Ļoti brīvi, caur smiekliem vai domību. Laika ziņā bērnam process var aizņemt vien dažas minūtes, toties pieaugušo procesi ir lēnāki un garāki.
Savukārt skoliņas ikdienā, pielietojot holodinamiku, redzam bērnos lielas izmaiņas. Ja holodinamikā mēs vērojam sirds telpu, tad bērns to izprot un vienmēr mēģina uzreiz pielietot, sākot izprast smalko atšķirību, kā attiecības var veidot citādi, veiksmīgāk.”
Bērniņiem pēc seansiem pieaug empātija, izpratne par to, ko mana dusmīgā izturēšanās pret otru nozīmē otram cilvēkam, kā mācīties risināt konfliktus, harmoniski saglabājot savu pozīciju, ka tas drīkst kādam patikt vai nepatikt, ka es drīkstu darīt to, ko es vēlos, ja ar to nav pāri darīts citiem. Viņi kļūst pieņemošāki, atvērtāki. Rodas izpratne, ka attiecības ar apkārtējiem ir arī paša atbildība. Vecāki arī novēro šos uzlabojumus mājās. Bērniem nepietiks, ka pateiks – radi sirds telpu. Būtiski viņiem pašiem ļaut pakāpeniski to piedzīvot, un tikai tad to var saņemt arī atpakaļ, piebilst Egita.
Atšķirība no citām metodēm
Holodinamika no citām metodēm atšķiras ar to, ka mēs vienlaikus strādājam gan ar zemapziņu, gan virsapziņu. Tas, protams, ir nosacīti, tādēļ ka viss ir veselums. Bet metodiski, lai mēs varētu strādāt ar cilvēku, kas atrodas duālistiskajā domāšanā, kur visa viņa psihofizika jau ir polarizējusies duālistiskā veidā, mēs šo veselumu sadalām zemapziņā un virsapziņā, tādējādi piekļūstot instrumentiem, ar ko strādāt, skaidro Jānis Vītols.
Procesa laikā mēs Dieva plānu jeb to, ko spēj uztvert tikai ar virsapziņu, pieslēdzam uzreiz, jau ieejot tēlu sistēmā. Šis dziļais cilvēku dvēseli aptverošais motīvs jau var būt klātesošs cilvēka iekšējo tēlu sistēmā dižena arhetipiska tēla veidā – kā jūra, saule, svētkoks –, vai arī mēs to apzināti pieaicinām. Ar laiku cilvēks sāk saprast, ka tās ir viņa paša enerģijas, tikai viņš tās pats dzīves laikā ignorē tādā veidā, ka prāts fokusējas uz pro-blēmām, nevis uz resursiem. Tas ir prāta fenomens, nosmej Jānis Vītols, galvenais uzdevums – risināt problēmas, bet, ja tas pārņems visu mūsu apziņu, tad mēs nonāksim strupceļā: jo vairāk risinām, jo vairāk neatrisināmā. Bet ar laiku šis problēmu risināšanas aspekts var kļūt otršķirīgs. Priekšplānā izvirzās tiecība pēc izpratnes, kas es vispār esmu šajā dzīves ritenī.
* Jūtu tēls** Maršala Rozenberga metode Non violent comunication *** С.Р. Привальская, Д.Б. Персиц
Egita Matulēna, Glūdas mājskolas vadītāja, imidžterapeite un holodinamikas praktiķe
Mums, cilvēkiem, bieži vien nav ne jausmas par tiem plašumiem, kuri mums ir pieejami, gan mīlestības došanas un saņemšanas ziņā, gan par to, cik liels un neizmērojams vispār ir Visums. Kas ir tas, kā mēs varam ar Visumu sadarboties, no kā tas sastāv, un noteikti mācīties atklāt Dievu sevī. Cilvēkam visu mūžu jātiecas uzzināt un apgūt ko jaunu un darīt tās lietas, kas viņam sagādā prieku un gandarījumu. Es koncentrējos uz to, kas man svarīgs, neveltot laiku un enerģiju cīņai, tā vietā izvēloties radīšanu. Būt radītājam, būt veidotājam – tas sniedz patiesu piepildījumu un gandarījumu. Tāda dzīve man patīk un šķiet garšīga.
Jēdzieni
Holodinamika ir viena no ekoloģiskākajām un maigākajām sevis izmainīšanas, transformēšanas metodēm, kas ir tiešā veidā saistīta ar apzinātības izpratni un sava dzīves potenciāla atklāšanu.
Holo nozīmē veselums, viengabalainums un dinamika – spēks rīkoties.
Holodains – kāda cēloņa rezultātā radies informatīvs veidojums, kas ietekmē mūsu domas, jūtas, attieksmes, darbības un apziņu. Latviskojot citiem vārdiem – jūtu tēls, kur jūtas ir enerģija un tēls – informācija (enerģijas modulācija, raksturs).
Nedaudz vēstures
Holodinamikas autors ir filozofijas doktors Vernons Vulfs, kurš uzrakstījis vairāk nekā 10 grāmatas par holodinamiku, mācījis un iepazīstinājis ar holodinamikas metodi speciālistus visā pasaulē. Aktīva šī metodes izplatība sākās 90. gados, un šā gadsimta pirmajā desmitgadē tā atnāca arī līdz Latvijai.
Pateicoties vieslektoriem Svetlanai Privaļskai un Dāvidam Persicam, kuri vairāku gadu garumā regulāri Latvijā vadīja seminārus un apmācīja holodinamikas un sistēmfenomenoloģijas metodēs, radās šo metožu praktiķi arī Latvijā.
Jānis Vītols bija viens no viņu skolniekiem, kurš pēc vairāku gadu praktizēšanas tālāk jau pats sāka interesentus iepazīstināt ar holodinamikas metodi, kļūstot par skolotāju un mentoru jaunai holodinamikas meistaru paaudzei.
Holodinamikas vingrinājumi
Dodamies uz miera vietu. Līdzīgi kā ar meditāciju, atrodam fiziski drošu vietu, kuru sagatavojam tā, lai varam atslābināties (sveces, mūzika u. tml.). Tad noskaņojamies uz mierīgu un drošu vietu savā iztēlē. Uzdodam sev jautājumus – kā tur izskatās? Kādi laikapstākļi? Diennakts laiks? Temperatūra? Svarīgi uzdot jautājumus, kas aptver visas piecas maņas – smarža, garša, redze, dzirde, tauste. Ieelpot savu labo sajūtu caur degunu un ādu un caur muti izelpot stresu, nemieru. Trenēt sevi ieiet un iziet no šīs miera vietas. Iesaka Jānis Ozoliņš.
Egita Matulēna iesaka apzināties, kur tev ķermenī rezonē jūtas, spriedze, satraukumi. Noraksturot šīs sajūtas. Pamanīt, kā ķermenis atsaucas, nosaucot tās vārdos, un izelpot caur šo vietu, ja tas ir kas tāds, ko vēlies mainīt.
