Aktuālā kino izlase: Holivudas melnbaltā klasika – “Par daudz Džonsona”, “Kas nogalina lakstīgalu” 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Par daudz Džonsona” (“Too Much Johnson”, 1938) – “www.eastman.org” (bez maksas, angļu valodā)
Orsona Velsa mēmā, melnbaltā un tā arī nepabeigtā komēdija ilgus gadus atradās kādā noliktavā, līdz 2008. gadā tās nitrātu ruļļu kārbas atrada kino entuziasts Mario Kato Pordenonē, Itālijā, kur – ironiskā kārtā – jau kopš 1982. gada notiek pirmais un arī lielākais mēmā kino festivāls “Le Giornate del cinema muto” pasaulē.
Amerikāņu dramaturga, aktieru menedžera, arī aktiera Viljama Džiletes komēdiju “Par daudz Džonsona” (1894) pirmoreiz ekranizēja 1900. gadā, 1919. gadā tā jau bija pārveidota par pilnmetrāžas lenti ar Lū Vilsoni un Braientu Vašbērnu galvenajās lomās, un tad sekoja “Mercury Theatre” iestudējums, kas sākotnēji bija iecerēts kā pirmā no vairākām filmām, lai arī kinoskatītājus iepazīstinātu ar V. Džiletes darbiem, un ieplānots kā teātra izrādē integrēts materiāls.
Taču dažādu iemeslu dēļ tā nenotika, un filmas ruļļi iegrima aizmirstībā, lai kļūtu par Holivudas leģendu, ko pastiprināja paša O. Velsa atzinums, ka tā gājusi bojā ugunsgrēkā.
Sieviete un divi vīrieši – scenārija kopsavilkums ir vecs kā pasaule, taču tā pārnesums, kas apzināti veidots mēmo komēdiju, jo īpaši – Kīstonas policistu filmu garā, uz kinolentes ļauj spriest par O. Velsa talantu.
To uz laikiem kino vēsturē ierakstīja viņa Holivudas debijas filma “Pilsonis Keins” (“Citizen Kane”, 1941), kas daudzās kino zinātāju aptaujās atzīta par vislabāko jebkad uzņemto lenti un par kuru interesi atkal uzjundīja biogrāfiskā filma “Manks” (“Munk”, 2020), ar kuru “Netflix” paspārnē Deivids Finčers vētī vēsturi, turklāt izdarījis to tik pārliecinoši, ka filma šogad 10 kategorijās izvirzīta “Oskaram”.
Filmā “Par daudz Džonsona” galveno lomu atveido Džozefs Kotens, kurš kļuva par vienu no O. Velsa filmu sejām. Viņš filmējies gan “Pilsonī Keinā”, gan “Lieliskajos Ambersonos” (“The Magnificent Ambersons”, 1942), kā arī epizodiskās lomās filmās “Otello” (“Othello”, 1951) un “Ļaunuma pieskāriens” (“Touch of Evil”, 1958), un abi filmējušies Kerola Rīda lentē “Trešais vīrs” (“The Third Man”, 1949).
Pirms filmas – Džordža Īstmena muzeja darbinieku Entonija L`Abata un Kerolīnas Jēgeres ievadvārdi, abi komentē arī filmā notiekošo, sniedzot daudz informācijas par O. Velsa karjeru, šīs filmas tapšanas aizkulisēm un Ņujorkas vēsturi.
“Kas nogalina lakstīgalu” (“To Kill the Mockingbird”, 1962) – “Tet+”. Oriģinālvalodā/krievu valodā, subtitri – latviešu valodā.
Hārperas Lī romānu “Kas nogalina lakstīgalu” izdeva 1960. gadā, un jau divus gadus vēlāk Pulicera prēmiju ieguvusī grāmata tika adaptēta Holivudas filmā ar Gregoriju Peku Depresijas laika mazpilsētas jurista Atikusa Finča lomā.
Piekritis aizstāvēt melnādaino vīrieti, viņš zem jautājuma liek savu karjeru, jo Amerikas dienvidos baltādaino iedzīvotāju aizspriedumi savas saknes dzinuši pirms vairākām paaudzēm un rasistiskas izpausmes ir viņu ikdienas sabiedrotās.
Autores (filmā – Sprigace) bērnības atmiņas, kas šķetina pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Alabamā pieredzēto, uzrāda problēmas, kas vēl joprojām Amerikas sabiedrībā nav zudušas.
Roberta Maligana filmu izvirzīja astoņiem “Oskariem”, un par labāko to atzina trīs kategorijās: “Labākais aktieris” (G. Peks), “Labākais adaptētais scenārijs” un “Melnbaltās filmas mākslinieks”. Kopš 1995. gada filma ir iekļauta Nacionālajā kino reģistrā.
