Vai Tramps iedzīvojies no Krievijas naudas? 9
ASV jaunievēlētais prezidents Donalds Tramps, šķiet, apņēmies atdzīvināt aizmirstu Holivudas filmu žanru – paranoidālu melodrāmu. Šī žanra spožākā filma “Mandžūrijas kandidāts” vēsta par komunistu sazvērestību izmantot propagandas apmātu dēlu no labēju uzskatu ģimenes Amerikas politiskās sistēmas destabilizācijai.
Ņemot vērā tuvību, kādu Tramps un daudzi no viņa virzītajiem ministru kandidātiem šķiet izjūtam pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, dzīve varētu atveidot – ja ne pārspēt – mākslu.
Protams, Putina vilkme, kas ir kopīga Trampam, valsts sekretāra kandidātam Reksam Tilersonam un nacionālās drošības padomniekam ģenerālim Maiklam Flinnam, nav smadzeņu skalošanas rezultāts, ja vien jūs neuzskatāt mīlestību uz naudu (un cilvēkiem, kas var jums to piegādāt) par smadzeņu skalošanas veidu.
Tramps un viņa komanda izsmēja Centrālās izlūkošanas pārvaldes ziņojumus, ka Kremļa vadīti kiberkramplauži iejaukušies ASV prezidenta vēlēšanu norisē Trampa labā. Sev tipiskā manierē Tramps izplatīja vēstījumus tviterī, ka CIP atrodoties viņa sakautās sāncenses Hilarijas Klintones pakļautībā. Viņa izraudzītais valsts sekretāra vietnieks Džons Boltons gāja vēl tālāk, apgalvojot, ka Demokrātu nacionālās komitejas datubāzes un Klintones kampaņas vadītāja Džona Podestas servera uzlaušana esot bijusi “operācija ar viltus karogu”, lai nomelnotu nevainīgo Kremli.
Doma, ka jaunievēlēts ASV prezidents varētu ticēt Kremļa vārdam, nevis CIP amatpersonu un pat visietekmīgāko viņa paša partijas biedru viedoklim, ir dīvaina un bīstama. Bet vienlaicīga Tilersona – Amerikas spēcīgākās enerģētikas firmas “ExxonMobil” izpilddirektora, kam ir desmitiem miljardu dolāru ieguldījumi Krievijā, – virzīšana ASV galvenā diplomāta amatā paceļ šo tuvību ar galveno pretinieku ASV vēsturē nepieredzētā līmenī.
Tilersonam nostāties Krievijas pusē pret ASV nav nekas jauns. Lai pieminam sankcijas, ko ASV un Eiropas valstis vērsa pret Krieviju, atbildot uz Kremļa veikto Krimas aneksiju 2014. gadā. Tilersons nevis atbalstīja ASV politiku, bet gan to nonievāja. Viņš neņēma vērā prezidenta Baraka Obamas aicinājumu “ExxonMobil” nesūtīt pārstāvi uz Starptautisko ekonomisko forumu Sanktpēterburgā pēc Krimas aneksijas, nosūtot uz forumu koncerna starptautisko operāciju vadītāju. Tā vietā, lai atdotu Draudzības ordeni, ko viņam personīgi pasniedza Putins dažus mēnešus pirms Krimas aneksijas, Tilersons jūtas pagodināts ar “Vladimira drauga” statusu.
Arī Flinns, tāpat kā Tilersons, mielojas pie Kremļa siles. Kad Obama viņu atlaida par Aizsardzības izlūkošanas pārvaldes neprasmīgu vadīšanu, Flinns nekavējoties sāka veidot biznesa kontaktus Krievijā. Un Putins, šķiet, bija vairāk nekā priecīgs gādāt, lai Flinnam atvērtos darījumu durvis. Bēdīgi slavena kļuvusi fotogrāfija, kur Flinns redzams sēžam blakus Putinam banketā, ko rīkoja Kremļa propagandas kanāls “RT”, kas pārplūdina ASV un citas valstis ar sagrozītu un apzināti melīgu informāciju.
Trampa dēlu izteikumi liecina – ja ASV sabiedrība jebkad uzzinās par viņa nodokļu deklarāciju un aizņēmumiem, klajā nāktu informācija, ka arī viņš iedzīvojies no Krievijas naudas. Ir pierādījumi, ka Tramps saņēmis naudu no vairākiem Krievijas oligarhiem. 2008. gadā viņš pārdeva vienu no sev piederošajiem namiem Palmbīčā Floridā minerālmēslu miljardierim Dmitrijam Ribolovļevam par 95 miljoniem dolāru. Sergejs Milians, kurš vada Krievijas–Amerikas tirdzniecības kameru, ir veicinājis daudzu Krievijas naudasmaisu ieguldījumus Trampa projektos.
Trampa jūsmošana par Krieviju – precīzāk, tās naudu – bija redzama jau labu laiku pirms novembra vēlēšanām, izraugot līdzīgi domājošus padomniekus. Sākotnēji Trampa kampaņu vadīja Pols Manaforts, kurš savulaik bija Ukrainas bijušā prezidenta Viktora Janukoviča algoto padomnieku sarakstā. Tramps sarāva publiskos sakarus ar Manafortu tikai pēc tam, kad Ukrainas valdība publicēja dokumentus, kas liecina par miljoniem dolāru, ko Janukovičs maksājis Manafortam.
Tuvojoties Trampa oficiālajai amatā stāšanās dienai 20. janvārī, amerikāņiem jārod atbildes uz trīs nopietniem jautājumiem. Viens ir saistīts ar jautājumu, ko Tramps izvirzīja Klintonei kampaņas laikā: kas notiek, ja Federālais izmeklēšanas birojs rod pierādījumus prezidenta noziedzīgiem nodarījumiem? Vai drīzāk, Trampa gadījumā, kas notiek, ja prezidents cenšas nepieļaut FIB izmeklēšanu par saviem biznesa darījumiem, tostarp Krievijā, vai arī sev pietuvināto cilvēku, kā Manaforts, darījumiem?
Otrais jautājums, kas jāuzdod ASV Senātam pirms Tilersona apstiprināšanas valsts sekretāra amatā, attiecas uz viņa un “ExxonMobil” finanšu interesēm Krievijā. Senātam arī jānoskaidro, cik cieši Tilersons sadarbojies ar Igoru Sečinu, Krievijas naftas koncerna “Rosneft” vadītāju un ilggadēju izlūkdienesta darbinieku, Krievijas naftas nozares renacionalizācijā, Sečinam pārņemot personisku kontroli pār šo jomu.
Uz galveno jautājumu jāatbild amerikāņu tautai. Vai tā tiešām ir gatava pieņemt prezidentu, kurš apsūdz vīrus un sievas, kas riskē ar savu dzīvību, aizstāvot ASV, un ir tikpat ātrs uz Putina un viņa drauģeļu slavināšanu un aizstāvēšanu, kad tiek atmaskota viņu pārdrošā, pat noziedzīgā uzvedība?
Filmā “Mandžūrijas kandidāts” komunistu sazvērestība tiek izjaukta un, kā jau Holivudā pieņemts, labie puiši uzvar. Taču filma ar Trampu var nebeigties tik labi kā aukstā kara laiku Holivudā.
Ņina Hruščova, starptautisko attiecību profesore
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
