Hola, Bilbao! Basku galvaspilsēta vilina ceļotājus no Latvijas 0
Kad saviem paziņām stāstu, ka došos uz Bilbao, atskan jautājums: bet kur tas ir? Reti kurš zina, ka tā ir Basku zemes lielākā pilsēta Spānijas ziemeļdaļā. Laikam jau tādēļ, ka Latvijā šis ir vēl neapgūts tūristu galamērķis.
Arī Fredis no populārā “Labvēlīgā tipa”, dziedot par Bilbao, nemaz nepiemin, ka tā ir basku pilsēta. Viņam tā ir vieta, kur dzīvo daudz kaķu un zaķu, kur nerūsē sirds un vienmēr ir flirts, un nemaz vairs negribas braukt mājās.
Cīņas spars sāk noplakt
Man baski vienmēr saistījušies ar nacionāli noskaņotiem ļaudīm, kas grib tikt vaļā no Spānijas un dzīvot savā neatkarīgā valstī, un nepārtraukti cīnās, lai šo mērķi sasniegtu. Tomēr cīņas spars ar gadiem sāk noplakt – vairs tikai kādi 30% alkst pēc pilnīgas neatkarības.
Daudzi baski ir sapratuši: lai kā viņi gribētu savu valsti, tomēr tik un tā Eiropas Savienība to neatzīs, un dzīvot Spānijas paspārnē tomēr ir finansiāli izdevīgāk nekā atsevišķi, jo Basku zeme ir saņēmusi diezgan apjomīgas investīcijas no Spānijas centrālās valdības, ko negribētos zaudēt. Iepriekšējais basku zemes prezidents bija par to, ka jārīko referendums par neatkarību, bet pašreizējais vairs tā nedomā, jo arī lielā daļā vairāk nekā trīs miljonu tautas, kas dzīvo septiņos reģionos, no kuriem divi atrodas Francijā, valda uzskats, ka baskiem ir jāpaliek Spānijas sastāvā.
Tapas, “Txakoli” un “Rioja”
Iebraucot Bilbao, lūkoju ieraudzīt kādu no Freda apdziedātajiem kaķiem un zaķiem, bet veltīgi. Taču flirts gan ir manāms ik uz soļa, īpaši pēc siestas, kas te ilgst no pusdiviem līdz četriem pēcpusdienā, kad nestrādā ne veikali, ne kafejnīcas (ir, protams, izņēmumi).
Pēcpusdienā, kad cilvēki pamodušies pēc diendusas, beidzot sākas īstā dzīve kafejnīcās un restorānos, un līdz pat agrai rīta stundai uz ielām dzirdama jautrība, kuru pastiprina vietējais izsmalcinātais baltvīns “Txakoli” un sarkanvīns “Rioja”, kurš baskiem ir neiztrūkstoša sastāvdaļa uz pusdienu un vakariņu galda.
Kas krieviem zakuska, tas baskiem tapita, ko mēs pazīstam kā tapas un kuru daudzveidība nav izsmeļama – gan ar avokado un jūras produktiem, ar sarkanajiem pipariem, kas pildīti ar kazas sieru, gan gaļu, desām, sautētiem dārzeņiem un citiem labumiem. Gandrīz visām tapām neatņemama sastāvdaļa ir olīvas, un tradicionāli, lai tapas neiespriestos kaklā, tiek uzdzerts vīns peleon (jauns un lēts), crianza un reserva (ilgu laiku turēts ozolkoka mucās).
Bauda no molekulārās virtuves
To nu gan nebiju gaidījusi, ka Bilbao ir restorāni, kas ierakstīti Sarkanajā Mišelina ceļveža grāmatā kā ļoti augstas klases ēdināšanas vietas, kur var pārliecināties, kāda tad īsti ir tā pavārmākslas bībele. Šajā gastronomiskajā ceļvedī, kuru 1933. gadā Francijā izveidoja Andrē Mišelins kopā ar savu brāli Eduardu, publicēti visi labākie restorāni pasaulē, kuriem piešķirta no vienas līdz trim Mišelina zvaigznēm. Starp citu, Rīgā nav neviena šāda restorāna. Iespējams, tā ir tikai formalitāte, ko mūsu labāko restorānu īpašnieki savas nevaļas dēļ nav nokārtojuši.
Man bija tā iespēja baudīt vakariņas restorānā “Zortziko”, kas atrodas pašā Bilbao centrā un kuram piešķirtas trīs Mišelina zvaigznes. Restorāna saimnieki ir kāda basku ģimene, kura bez šī apsaimnieko vēl divus zvaigžņotus restorānus, tādējādi palīdzot saglabāt basku gatavošanas un ēšanas tradīcijas. Šī ekskluzivitāte, kuru kāds solīds kungs raksturoja kā vecumdienu erotiku, ir to vērta, lai nobaudītu.
Zvaigžņotajā restorānā man pasniedza piecus ēdienus rūpīgi daudzu gadu laikā izstrādātā secībā. To pagatavošanā izmantota tā sauktā molekulārā virtuve, kur ēdieni tapuši ar īpašiem bioķīmiskiem paņēmieniem, ko šefpavārs, protams, neatklāja.
Nu, piemēram, Norvēģijas omāri, ietīti Ibērijas melnās cūkas strēmelītēs; austeres, no kurām ar īpašu ķīmisku paņēmienu izfiltrēts jūras ūdens; pīļu aknas, grilēta jēra medaljoni, jūras asaris, kas sagatavots tradicionālajā basku mērcē “pil pil” no olīveļļas un ķiplokiem… Kad šīs piecas mini porcijas apēstas, jūties apmierināts, bet ne pār-ēdies, jo uzturvielas tā sabalansētas, lai būtu priecīgs prāts un kuņģī ne miņas no smaguma sajūtas. Protams, labsajūtas radīšanā neiztrūkstošs ir “Txakolina” un “Rioja”.
Gugenheima muzejs – basku “gaismas pils”
Grēks uz Bilbao skatīties tikai kā uz gastronomisko izpriecu pilsētu. Pastaigājot pa pilsētu, ir jūtams, cik veiksmīgi šeit izdevies nodalīt kultūras un industriālo reģionu.
Inaki Azkuna, Bilbao municipalitātes priekšsēdētājs par šo veiksmi 2012. gadā kļuva par pasaules labāko lielo pilsētu mēru. Tieši tāpēc, ka spējis Bilbao no industriālas pilsētas pārvērst par starptautisku tūrisma centru ar Gugenheima muzeju kā centrālo apskates objektu, kas tapis gan par Basku zemes naudu, gan arī ziedojumiem – kopsummā 100 miljoniem dolāru.
Skatos uz šo grandiozo arhitekta Franka Gehrija radīto brīnumu, kura interjerā cita starpā izmantots ļoti dārgais titāns, un domāju: redz, bija vajadzīgi tikai pieci gadi (no 1992. līdz 1997.), lai to uzbūvētu, kamēr Latvijā pie Gaismas pils netiekam jau padsmito gadu.
Muzejs ir nosaukts amerikāņu uzņēmēja, mākslas darbu kolekcionāra un filantropa Solomona Gugenheima vārdā. Viņš ir radījis fondu, kas finansiāli atbalsta muzeju, kur eksponēti labākie 20. gadsimta mākslas darbi pasaulē. Cita starpā tur ir apskatāmi vismaz 100 darbi no Gugenheima personīgās gleznu kolekcijas. Ievēroju, ka muzeja apmeklētāju vidū ir daudz skolēnu, jo tajā līdzās Davida Brainina, Georga Baselita, Feliksa Nusbauma un citu mākslinieku darbiem ir arī vēsturiskas fotogrāfijas no Otrā pasaules kara, kurās skolēni tiek iepazīstināti gan ar ebreju tautas traģēdiju, gan arī koncentrācijas nometnēm Francijā, kur tika ieslodzīti 600 000 vīriešu, sieviešu un bērnu, no kuriem daudzi gāja bojā.
Augstā māksla un vēsture ir veiksmīgi saliktas kopā – nevar vienaldzīgi paiet garām ne vienai, ne otrai.
Muzeja apskatei pietiek ar pusi dienas. Ja vēlaties turpināt baudīt māk-slu, var doties uz pilsētas Mākslas muzeju turpat netālu, bet, ja tās ir gana, tad var pastaigāties pa Bilbao vecpilsētu, iegriezties gotiskajā Santiago katedrālē vai arī turpat netālu apmeklēt basku vēstures muzeju, lai pēc tam pasēdētu kādā āra kafejnīcā, iedzertu vīnu un, kas zina, iesaistītos basku flirtā, kas parasti sākas ar sarunām par nacionālismu un beidzas…
Uz Biskajas tilta
Netālu no Bilbao atrodas ainaviski skaista vieta Getxo, kurp var aizbraukt ar metro. Tur atrodas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautais 1893. gadā uzbūvētais Biskaja tilts, kas savieno Nervionas upes abus krastus un ir 19. gadsimta inženieru šedevrs, jo apvienoja tam laikam netipisku tehnoloģiju tiltu būvniecībā – metālu un vantis. Tiltu uzlaboja 1999. gadā, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, un kopš tā laika īpašā vantīs iekārtā “gondolā” no Nervionas viena krasta uz otru tiek pārvadāti miljoniem pasažieru un braucamrīku.
Ar panorāmas liftu uzbraucu 50 metrus virs upes, lai pastaigātos pa tiltu, no kura vērojama brīnišķīga Basku zemes ainava. No šejienes kā ar roku aizsniedzama Portugalete, maza pilsētiņa teju pie pašas Nervionas ietekas Biskajas līcī. Tā ir vieta, kur baski vada savas brīvdienas, jo te ir skaistas pludmales, kafejnīcas, piedāvājums nodarboties ar ūdenssportu…
Nekas neliecina, ka arī basku zemi tāpat kā visu Spāniju skārusi krīze, ja nu vienīgi pašu basku stāstītais, ka ir liels bezdarbs, īpaši jauniešu vidū, kur tas sasniedzis gandrīz piecdesmit procentus. Viņi slikto kompensē ar dabas dotajām lieliskajām iespējām, kas cilvēku paceļ augstāk par ikdienišķajām ķibelēm, ļaujot uz savu zemi raudzīties ar labestības pilnām acīm.
Raksts tapis sadarbībā ar aviokompānijām “Brussels airlines” un “Air Baltic”.
Uzziņa Lidmašīnas biļetes cena abos virzienos Rīga–Brisele–Bilbao, sākot no 235 latiem (ar bagāžu un nodokļiem); Basku zemē ir divas oficiālās valodas – basku un spāņu, kas savstarpēji ir ļoti atšķirīgas; glāze vīna un divas tapas – 3,70 eiro; sabiedriskajā transportā var braukt ar “BilbaoCard”, ko var iegādāties vienai, divām vai trim dienām; ērti pārvietoties ar metro. |
