Hokejs paceļ galvu – gaidām brīnumu uz ledus 1
Latvijas hokejs pirmo reizi četru gadu laikā var palepoties ar labu rezultātu un lielisku spēli – valsts izlase no pasaules čempionāta atgriezās ar astoto vietu, esot visnotaļ tuvu vienai no lielākajām sensācijām hokeja vēsturē – iekļūšanai pusfinālā, taču maķenīt meistarīgāki bija zviedri, kas vēlāk nosargāja čempionu titulu. Līdz mūsu brīnumam uz ledus, kā dēvē ASV studentu uzvaru pār PSRS zvaigznēm 1980. gada olimpiskajās spēlēs Leikplesidā, vēl nedaudz pietrūka. Taču patīkami, ka ne brīdi nerodas sajūta par garām palaisto lielo iespēju kā pērn, kad basketbola izlase ar Kristapu Porziņģi priekšgalā palika sprīdi aiz Eiropas čempionāta pusfināla. Kas zina, kad groza bumbas meistari atkal būs tādā sastāvā un formā. Hokejā brīnumus gaidīsim jau pēc gada – ar tikpat lielu apņēmību, gudru darbu un labāku sastāvu (cerams) varētu veikt jaunus ierakstus Latvijas sporta vēsturē.
Kopš 2014. gada Latvijas ripas spēlē bija maz pozitīvu brīžu – toreiz mūsējie Soču olimpiskajās spēlēs lika panervozēt Kanādas superzvaigznēm (tā brīža un arī nākamajiem čempioniem), Rīgas “Dinamo” iekļuva KHL izslēgšanas spēlēs, bet izlase pasaules čempionātā uzvarēja lielvalstis ASV un Somiju, tiesa, prieki beidzās pēc neveiksmēm savā svara kategorijā esošajām Baltkrievijai un Šveicei. Turpat Minskā Latvija zaudēja arī aizkulišu cīņā, balsojumā par tiesībām rīkot 2018. gada pasaules čempionātu, piekāpjoties Dānijai. Turpmākie gadi bijuši bezcerīgi Rīgas “Dinamo”, kuras dalība agresora Krievijas atklātajā čempionātā raisa diskusijas, bet izlase izmisīgi cīnījusies par palikšanu spēcīgāko sabiedrībā. Vienīgā NHL spēlētāja Zemgus Girgensona zvaigzne arī apdzisusi.
Pērn ap gadu miju kā mesija pie Latvijas hokeja debesīm parādījās galvenais treneris Bobs Hārtlijs. Ziemeļamerikā lielākā daļa speciālistu ir teicami oratori. Arī Hārtlijs ir labs iedvesmotājs, varbūt ne tik kaismīgs kā indiānis Teds Nolans, toties ļoti prasmīgs taktiķis, analītiķis un stratēģis, kurš māk saliedēt kolektīvu. Jau pirmajā darba gadā tikai neveiksmīga ap-stākļu sakritība liedza iekļūt pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, bet otrajā, runājot kāršu spēlētāju terminoloģijā, vinnēja zoli, kaut gan kavā bija tikai viena “dāma” (Elvis Merzļikins) un pāris “kalpu” (Rūdolfs Balcers, Kristaps Sotnieks).
Šāda trenera nolīgšana ir liela veiksme, ja paskatās uz kadriem, kas strādājuši mums sportiskā līmeņa ziņā līdzās esošajās valstīs – Baltkrievijā, Slovākijā, Austrijā, Norvēģijā, Dānijā. Labākajā versijā tie ir speciālisti, kas nozīmīgus panākumus guvuši asistentu lomā. Hārtlijs ir no cita plauktiņa, un to var redzēt it visā. Kur slēpjas maģija, no malas grūti pateikt, jo viņš nebūt neglauda spēlētājus pa spalvai, nav tāds demokrāts kā Nolans, pie kura spēles dienā varēja staigāt pa iepirkšanās centru. Taču harismātiska persona, atcerieties kaut vai Mārtiņa Cipuļa atvadas no izlases – veterāns no sastāva tika atkabināts pēdējā brīdī, bet tas notika filigrānā veidā.
Izlasē ienāk jauna un talantīga hokejistu paaudze. U-18 izlase aprīlī atgriezās elites divīzijā, U-20 puiši palika pie tās sliekšņa. Par pēctecību nav jāsatraucas, un šķiet, ka arī piramīdas apakša jeb bērnu sistēma pamazām tiek uzlikta uz pareizajām sliedēm.
Latvijas Hokeja federācijai labi rezultāti šajā čempionātā bija vajadzīgi kā ēst, lai raisītu papildu sponsoru izlasi. Aprīlī galu savilkšanai nācās pat aizņemties naudu no Rīgas “Dinamo”. Profesionāls darbs prasa lielus līdzekļus – Hārtlijam vien jāmaksā ap 400 tūkstošiem gadā –, un to piesaiste būs pamatīgs izaicinājums.
