Latvijas hokeja izlases videotreneris Groms: Pēc spēles bīstami skatīties – daudz emociju! 1
Izcils sava aroda speciālists – tā tiek raksturots Latvijas hokeja izlases videotreneris Pēteris Groms, kurš bērnībā pats trenējās ripas spēlē, taču vēlāk aizgāja citu dzīves ceļu. Uz hokeja sliedēm Pēteris atgriezās pirms desmit gadiem līdz ar Rīgas “Dinamo” atdzimšanu un ātri kļuva treneriem par krietnu palīgu, gatavojoties spēlēm.
“Es jau marta sākumā ķeru somus un pārējos, no kuriem var dabūt spēļu videoierakstus. Piemēram, vācieši man nedeva mačus pret Dienvidkorejas izlasi, bet ar slovākiem ir labs kontakts – es viņiem aizsūtīju Šveices, viņi mums – Korejas video,” intervijā, vēl esot Rīgā, man sacīja Pēteris Groms. “Čempionātā treneri skatīsies spēles, bet korejieši pirms tam tiksies ar Kanādas un Somijas izlasēm, kas varētu nedot patieso priekšstatu. Pirms čempionāta ir jaudīgs darbs, ar vienas spēles video ir par maz, ņemu divas. Parasti treneriem rādu sešus klipus, bet sagatavoti vēl vairāk. Ir treneri, kuriem patīk arī visu spēli skatīties, lai sajustu un saprastu dinamiku.”
Kuram trenerim visvairāk patīk skatīties video?
Pēteris Groms: Ģirtam Ankipānam. Šo epopeju aizsāka [Rīgas “Dinamo” bijušais galvenais treneris] Jūliusss Šuplers, taču Peku Rautakallio video īpaši neinteresēja, somi vispār ir tādi dīvaini. Artim Ābolam patika, tā laikam ir ar visiem latviešu treneriem, mēs esam tāda tauta, ka vajag septiņas reizes nomērīt. Citreiz šķiet: nu kā tā var būt – vienu spēli hokejists nospēlē labi, otru slikti. Jāstāv klāt. Bobam Hārtlijam patīk dot kūciņu, bet ik pa laikam arī ar pātagu jāuzšauj. Neteiktu, ka hokejisti izlaižas, bet nav tā, ka grib vēl un vēl labāk. Šajā Rīgas “Dinamo” sezonā video skatījāmies visvairāk, arī pārtraukumos. Darba apjoms vispār pieaudzis daudzas reizes. Pirmajās KHL sezonās rādīja tikai daļu no spēlēm, daudziem klubiem nebija sava videooperatora vai trenera, tādēļ dabūt spēļu ierakstus nemaz nevarēja. Ar laiku iepazinu cilvēkus, tad mainījāmies ar diskiem – viņi ģērbtuvēs tos palīmēja zem galda, es atbraucu un paņēmu. Pats viesspēles ierakstīju un atstāju nākamajai komandai. Tagad KHL ir speciāla lapa, kurā klubam obligāti jāieliek savas spēles video.
Līmējāt zem galdiem, jo klubu vadītāji oficiāli neatļāva mainīties ar informāciju?
Nebija citu iespēju samainīt. Piemēram, atbraucam uz Čeļabinsku. Vietējam operatoram reizēm esmu prasījis video, taču nevarot dot, jo esot aizliegts. Neko darīt, zvanu komandai, kas tur spēlēja pirms mums. Bet kā viņš atstās, lai es būtu drošs, ka saņemšu? Viesnīca varbūt ir cita, autobusa šoferis var mainīties, bet ģērbtuve tā pati, apkopēja jau galda apakšā nelien. Kur tik nav slēpts, arī skapjos, tad atsūta īsziņu – disks ir tur un tur. Esam ārzemēs, nākamās spēles pilsētā ielidojam dziļā naktī, un tad taisu video, jo treneris nākamajā dienā gribēs skatīties. Kamēr citiem brīvdiena, man jāsagatavo materiāls. Agrāk bija jāskatās spēle ar visām pauzēm un pārtraukumiem, nedod Dievs, ja stikls izsists vai vēl kaut kas, bet tagad var brīvi pavilkt uz priekšu un atpakaļ. Vienu maču sataisu divās stundās, bet var arī ātrāk. Man gribas uzvarēt, ticu un ceru, ka ar savu darbu palīdzu komandai to izdarīt. Patīkami, ka, skatoties spēli, redzi – jā, viņi darīja tā, kā klipā bija atzīmēts.
Vai gadījies kādreiz dabūt pa mici, ka treneris uzticas taviem klipiem, bet neesi ko būtisku pamanījis?
Redz, pretinieki var mainīt taktiku. Tāpēc taisu divu spēļu video, jo viena no otras var atšķirties. Pret Mitišču “Atlant” reiz skatāmies, ka viņi iet un pa visu laukumu agresīvi spēlē. Parādām to mūsu komandai, sākas spēle, un visi pretinieki atkāpjas. Droši vien viņu treneri izdomājuši, ka nav jēgas iet virsū, jo mēs labi izejam no spiediena. Protams, ir gadījies, ka spēles laikā pēc zaudētiem vārtiem domāju, ka tādu situāciju esmu redzējis, bet ne parādījis. Tagad mums ir rācijas, tādēļ katrs treneris var man spēles laikā norādīt uz kādu zīmīgu momentu.
Kurš spēles laikā runā ar tevi?
Rīgas “Dinamo” pēdējā laikā – Edgars Masaļskis. Izlasē Bobam nav austiņu, bet viņš man saka, ko grib redzēt. Ausis ir Artim Ābolam un Masaļskim. Tas nav slikti, jo ir vēl papildu acu pāris, ļoti būtiski tas noder brīžos, kad gūti vārti un jāsaprot, vai bija zona vai vārtsarga laukums. Bijušas veiksmes, kad pēc trenera izaicinājuma prasīšanas vārtu guvums tiek atcelts. Pēc iemestiem vārtiem 40 sekundes nekas nenotiek, rāda atkārtojumus, un līdz iemetienam man jāpasaka, vai vajag prasīt video.
Teici, ka vācieši tev nedeva video. Kāpēc tā?
Jo mēs Herningā spēlējam kopējā grupā. Jā, kādā brīdī viņiem no manis kaut ko vajadzēs, bet tagad ir tāda cīņa – viņi mūs uzvarēja olimpiskajā kvalifikācijā un čempionātā, kļuvuši mazliet augstprātīgi. Ir labs iemesls revanšēties, Herningā trijās spēlēs redzēsim, kā viņi spēlē. Mums jau tāpat jāspēlē savs hokejs, kādu grib Hārtlijs.
Ar ko atšķiras Hārtlija un Nolana hokejs?
Pie Nolana nestrādāju, bet, cik esmu dzirdējis, viņam bija citāda pieeja. Vairāk paļāvās uz hokejistiem – ja gribi spēlēt, tad jāspēlē. Bobs video rāda desmit reižu vairāk nekā Nolans. Rautakallio sākumā man prasīja – vai pretinieki spēlē kaut ko īpašu? Nu, neko pārdabisku. Tad viņam video nevajagot. Zaudēja trīs spēlēs un sāka skatīties. Hārtlijs ir ļoti dziļi procesā, grib, lai trijos naktī spēlētājs var atbildēt, kur katrā situācijā jābūt.
Kurš hokejists vislabāk, visātrāk izprot tieši šo taktisko pusi?
Video sapulcēs Bobs reizēm vaicā, kur bija kļūda, ko šajā situācijā vajadzēja darīt. Labi atbild Roberts Bukarts, arī Miks Indrašis. Rīgas “Dinamo” sezonas laikā ir saspringts spēļu grafiks, un šādām mācībām nav tik daudz laika, bet Bobs ir kā skolotājs, viņam patīk uzdot jautājumus. Treniņu nometnes sākumā vēl nav spēļu, bet skatāmies treniņa video, un Hārtlijs jautā, kas te nav kārtībā. Pēc nedēļas var to pašu pajautāt citam vai tam pašam hokejistam. Arī no tā droši vien izdara secinājumus. Protams, stundu rādot video, sāk pietrūkt gaisa, visi kļūst ļengani. Arī ar pusstundu esot par daudz, jācenšas iekļauties 15 līdz 20 minūtēs. Šupleram patika daudz runāt, bet tas bija pirms desmit gadiem, kad hokejisti vēl mazliet šķībi skatījās uz šīm sapulcēm. Tagad jau pieraduši. Es esmu viens videotreneris, bet, piemēram, Sanktēterburgas “SKA” ir varbūt pat pieci. Tik daudz gan, manuprāt, nevajag, jo hokejistiem informācija jāpasniedz īsi un kodolīgi. Pēc spēles vispār bīstami skatīties, daudz emociju. Pirmajās sezonās pašam šķita, ka hokejisti neko nejēdz, bet jāsaprot, ka video vari iepauzēt un situāciju izanalizēt. Kad viss notiek dinamiski, nav laika apdomāt un pieņemt lēmumu.
Vai tev ir bijis kāds aroda skolotājs?
Kad izveidojās “Dinamo”, Šupleram vajadzēja palīgu, kurš šo darbu var paveikt. Aizsūtīja mani uz Slovākiju, mācības ilga vienu dienu. Pats biju trenējies hokejā un pazinu drēbi, galvenais bija apgūt tehnisko pusi. Tālāk viss gāja no spēles uz spēli, no katra trenera kaut ko iemācījos.
Tiek uzskatīts, ka pie Šuplera bija bezsistēmas hokejs. Piekrīti?
Jo lielāki meistari, jo lielāka iespēja improvizēt. Šuplers gribēja sistēmu, bet viņam bija pieci varianti – ja viņi spēlē tā, tad mēs šitā. Dodot tik daudz iespēju, spēlētājs apjūk, jābūt vienai vai divām opcijām. Nepiekrītu, ka bija bezsistēma, bet hokejisti vairāk improvizēja. Tagad hokejs ir tāds, ka nevar to atļauties, lai gan redzam, ka Indrašis skaisti nospēlē. Viņš to var atļauties, tāpat arī Ansi Salmela šosezon “Dinamo”. Pie Šuplera bieži vien mums bija krietni mazāk metienu, bet uzvarējām.
Pie Pekas bija tieši otrādi – vairāk metienu, mazāk uzvaru.
Pie Pekas pirmajos divos periodos benzīnu iztērējām, un trešajā viss beidzās. Pirmajā sezonā gan iekļuvām izslēgšanas spēlēs, bet otrajā gāja ļoti grūti.
Artis Ābols ļoti slavēja tavu hokeja izpratni. Vai tu varētu arī trenēt, ja gribētu?
Divas reizes esmu bijis uz komandas sola treniņa spēlēs. Bet nevaru, jābūt trakam, nervi beigti, es pat tādā brīdī sāku uzbļaut tiesnesim. Esmu pieradis hokeju skatīties no augšas pa vidu, no sola šķiet pilnīgi citāda spēle, grūtāka. Nez vai es varētu Mārtiņam Karsumam dusmīgi pateikt – kāpēc tu tur neaizskrēji, ko tu dari? Man patīk savs darbs, cilvēki ar to ir apmierināti. Esmu savā vietā.
Kādā vecumā pats trenējies?
No sešiem līdz 15 gadiem pie trenera Jevgeņija Linkeviča kopējā grupā ar Arvīdu Reķi un Raiti Ivanānu (visi dzimuši 1979. gadā. – I. S.). Biju malējais uzbrucējs, pašam šķita, ka laukumu pārredzu pietiekami labi, patika taktiskās lietas. Mājās Helmuta Baldera grāmatā par hokeju pat biju sazīmējis shēmas. Bet viss beidzās pēc pamatskolas, tas bija deviņdesmito gadu vidus, nespēlēju labākajās maiņās, trenēties bija dārgi. Vēlāk Latvijas Universitātē studēju ekonomiku, tad strādāju koku tirdzniecībā. Spēlēju amatieros, reizēm tur uz ledus iznāca arī Viesturs Koziols. Es tur gudri runāju, biju sakopējis disku, un man vienu dienu piedāvāja nākt strādāt. Parunāju ar Šupleru, un tā viss sākās.
