Hokeja vēstures veidotājs. Elmāram Baurim aprit 100 gadi 0
Lielisks spēlētājs, aizrautīgs treneris un prasmīgs organizators, pašpārliecināts sava ceļa gājējs – vienam no Latvijas hokeja vēstures spilgtākajiem veidotājiem Elmāram Baurim 30. septembrī aprit 100 gadi.
Uzbrukuma līderis
Bauris pasaulē nāca nepilnus divus mēnešus pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas – 1918. gada 30. septembrī Alūksnes novada Liepnā kā trešais bērns ģimenē, kurā jau auga 13 gadus vecāka māsa Elvīra un desmit gadus vecais brālis Artūrs. Cenšoties viņam turēt līdzi, talantu izkopa arī Elmārs. Ģimene nebija turīga, tādēļ līdz pirmajām slidām nācās gaidīt ilgi. Vienā kājā āva daiļslidošanas slidzābaku, otrā – zābaku, pie kura tēvs, kurpnieks būdams, piemeistaroja slidas asmeni. Par spīti tam kustīgais Elmārs ātri vien sāka apspēlēt vecākus puišus un saauga ar hokeju. Jau 16 gadu vecumā arī deva padomus citiem, par pirmo audzēkni kļūstot māsas dēlam Haraldam Norietīm.
“Elmārs Bauris simbolizē Latvijas hokeju jau sākot no pirmās neatkarības laikiem. Viņš ir nevis mūsu hokeja vēstures liecinieks, bet – veidotājs. Kara gados Cēsu ielā uzlēja ledu un tas saglabāja šo paaudzi, jo no 1942. līdz 1944. gadam tā bija vienīgā vieta, kur slidot un spēlēt hokeju. Turpat Cēsu ielā tapa arī pirmā slidotava zem jumta – 12×4 metrus platā malkas šķūnī. Elmārs iznesa malku, kārtīgi to sakraujot citā vietā, uzlēja ledu un pavasarī, kad ārā jau uzvaras gājienu sāka saule, vēl mēnesi varēja apgūt hokeja tehniku.
Tur augusī paaudze mācīja arī krieviem hokeju spēlēt.
Vēlāk Bauris Rīgas “Dinamo” un “Daugavā” bija viens no ietekmīgākajiem spēlētājiem, uzbrukuma līderis. Individuālās meistarības paraugs, izcēlās ar slidotprasmi un roku tehniku,” Baura lomu vērtē kādreizējais Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlases treneris Ēvalds Grabovskis, piebilstot, ka arī viņam hokeja bacili pielipis tieši no Elmāra, kuru pazīst kopš pagājušā gadsimta 40. gadu beigām.
Piemānīja režīmu
Grāmatā “Hokeja elpas skartie” Grabovskis veltījis Elmāram Baurim un viņa dzīves gājumam vairākas nodaļas. Par viņa apsviedīgumu liecina veiksmīgā tikšana cauri Otrā Pasaules Kara laika pārbaudījumiem. “Tur nākamā pavēle – esot jābrauc uz Krieviju. Braucam pa Vidzemes šoseju prom. Kaut kur aiz Siguldas mašīnas piestāj, lai varētu ieskriet mežā – pačurāt. Bet es neesmu jau dulls, lai brauktu uz Sibīriju!” grāmatā Bauris atminas vācu karaspēka ienākšanu Latvijā.
“Mežā pagaidīju, kamēr citi aizbrauc, un kājām aizgāju uz Alūksni. Radinieki iedeva drēbes, karavīra formu sadedzināju.
Nogaidīju, kad viss nomierinās, un atbraucu uz Rīgu. Frontei strauji aizveļoties uz Krieviju, nepagāja ilgs laiks, kad dzīve jau bija normalizējusies. Neviens mūs neaiztika, karot gāja tikai tie, kas pieteicās brīvprātīgi. Šāds režīms turpinājās līdz 1944. gadam.”
Kad atgriezās Krievijas karaspēks, Bauris izracis dārzā bedri, ievilcis elektrību, radio un ārā nācis tikai naktīs. Tēvs vai māte nesuši ēdamo. Tā dzīvojis vairākus mēnešus, līdz šķita, ka situācija normalizējas un var atkal brīvi staigāt. Tomēr pēc kāda laika čekisti savākuši, aizsūtīts uz nometni pie Lādogas ezera (aiz tagadējās Sanktpēterburgas), bet jau pēc dažiem mēnešiem, notēlojot invalīdu, Elmārs atkūlies līdz Rīgai un laimīgā kārtā viss nokārtojies. Atkal varējis spēlēt hokeju.
1946. gadā Rīgas “Dinamo” sāka spēlēt PSRS čempionātā, Elmārs Bauris bija izteikts komandas līderis. Viena no spēlētāja iesaukām – “balerīna uz ledus”. “Viņš bija individuālists un reizēm aizrāvās ar savas prasmes demonstrēšanu, izraisot partneros atbilstošu reakciju, bet veči savā starpā kaut kā tika galā. Meistarība tika cienīta,” grāmatā raksta Grabovskis. “To viņš labi apzinājās. Kolektīvs Bauri neatraidīja, ja arī atsevišķos gadījumos viņš izvēlējās parādīt to, ka ir īpašs. Piemēram, laikā, kad starp Maskavas veikalu ķemmēšanu un hokeja spēlēšanu vīri pa druskai atslābinājās un spēlēja kārtis, Elmārs sēdēja Lielā teātra pirmajā rindā, izstiepis baltās čībiņās tērptās kājas, un skatījās “Gulbju ezeru”.”
1949. gadā Bauri uzaicināja Maskavas “Spartak”, taču pirms sezonas treniņā uz dīķa viņš ielūza ledū, stipri saslima un nekāda spēlēšana nesanāca, atgriežoties Rīgā, kur meistarkomandu pārstāvēja līdz 38 gadu vecumam. Bauri ļoti aizrāva arī teniss un pēc karjeras beigām viņš aizspēlējās līdz Latvijas ceturtajai raketei.
Aizrāva jaunatni
Pēc slidu kāršanas uz nagliņas Elmārs Bauris sāka strādāt par treneri un tāpat bija teicams organizators, kopā ar Georgu Straupi izveidojot īstu ledus impēriju “Dinamo” (tagadējā “Skonto”) stadiona teritorijā, vēlāk kļuva par “VEF” stadiona direktoru, 60. gadu sākumā pārcēlās uz Berģiem, kur arī tapa laukums ar mākslīgo apgaismojumu. Sapulcināja Juglas bērnu komandu, ar kuru startēja “Zelta ripā”, izcīnot pirmo vietu un tiesības piedalīties finālsacensībās Maskavā. Tāpat kļuva par “Zelta ripas” priekšsēdētāju. Kopā ar puikām regulāri apstaigājis apkārtni, lasīdams drazas un atkritumus, mācīdams mīlēt un cienīt dabu.
“Elmārs spēja aizraut jaunatni, pie viņa nāca divsimt, trīssimt bērni. No tiem noskatīja labākos un strādāja. Vienmēr bijis pietiekami pašapzinīgs un uzskatīja, ka lielākā daļa Latvijas hokejistu ir viņa audzēkņi. Viņš ir teicis, ka bez viņa hokeja Latvijā nebūtu, mēs būtu tādā pat līmenī kā leiši un igauņi,” atminas Ēvalds Grabovskis. “Bauris daudziem devis ceļu hokejā. Viņam ļoti labi izdevās iemācīt pamatus, slidošanu, roku tehniku. Dzirdu, ka Latvijas izlases galvenais treneris
Bobs Hārtlijs brīžiem saka tādas lietas, ko Baurim kanādietis Lerijs Māršs seminārā Rīgā izklāstīja jau 1938. gadā. Elmārs par to ir daudz stāstījis, jo visu pierakstīja un stingri pieturējās.”
70. gadu beigās Elmārs Bauris nodemonstrēja spuraino raksturu. “Dinamo” vadība uz Rīgu no Kazahstānas uzaicinājusi Vladimiru Rešetņikovu un iecēlusi par galveno treneri viņa 1962./63. gadā dzimušo puišu komandai. Elmārs ar pabīdīšanu malā nav bijis mierā, atmeta ar roku un aizbrauca uz Krimu, kur audzēja puķes un “mācīja dzīvot tatārus”, pasmaida Grabovskis. Dzimtenē atgriezās jau pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.
“Viņš hokejā bijis visu mūžu. 80 gadu vecumā vēl grieza piruetes, bet 88 gados veica simbolisko iemetienu “Arēnā Rīga” atklāšanas ceremonijā. Agrāk staigāja pa visām hallēm, ar visiem runāja par hokeju, bija biežs viesis Latvijas Hokeja federācijā,” piebilst Ēvalds Grabovskis.
Elmārs Bauris mirkli nesēdēja mierā, ļoti patika ņemties pa dārzu. Vēl vairāk – spēlēt akordeonu. Pie tā tika 1954. gadā, kad krievi pirmo reizi kļuva par pasaules čempioniem un slavenais aizsargs Nikolajs Sologubovs atveda mūzikas instrumentu Elmāram no ārzemēm. Spēlēt iemācījās pašmācības ceļā.
Ģimenē izauga divi bērni, šobrīd vecmeistars mīt pie meitas.
