Hokeja students Sočos 2
Olimpiskajam hokeja turnīram Sočos 12 komandas pieteiks 300 spēlētājus, bet, visticamāk, tikai viens būs no ASV koledžu sporta jeb NCAA. 22 gadus vecais Boulingrīnas universitātes komandas aizsargs Ralfs Freibergs pērnajā pavasarī daudziem par pārsteigumu tika izsaukts uz Latvijas izlasi, iepatikās tās galvenajam trenerim Tedam Nolanam un devās uz pasaules čempionātu. Lai gan komandu tagad pastiprinājuši vairāki pieredzējuši aizsargi, Freibergs iekļauts arī olimpiskajā izlasē.
Raduraksti
– Kā jūtas students pirms debijas olimpiskajās spēlēs?
– Kā jau students, nupat kārtoju eksāmenu grāmatvedībā. Ir interesanti. Naktīs guļu labi, jo ASV mums treniņi ir septiņos no rīta, tādēļ ātri jāiet pie miera.
– Kāpēc tik agri trenējaties?
– Daļai komandas biedru lekcijas sākas pusdesmitos, tāpēc mums ātri jātiek galā. Decembris man bija saspringts, kārtoju eksāmenus, bet tagad ir vieglāk, jo divus priekšmetus mācos tiešsaistē. Brīvo laiku izmantoju, lai aizietu uz halli un papildus patrenētos.
– Vai ar Vairu Vīķi-Freibergu tev ir radniecīgas saites?
– Nav. Kad biju mazāks, visiem stāstīju, ka viņa ir mana vecāmāte un mans radinieks ir arī motosportists Lauris Freibergs (smejas). Bet nemāku melot, tāpēc man lāgā neticēja, un arī pats ātri atzinos. Esmu lepns par savu uzvārdu. Cītīgi sekoju līdzi notikumiem Latvijā, iedziļinos politikā, analizēju partiju darbību, cenšos pastāvēt par latviešu vērtībām.
– Vai izlasē un universitātes komandā tev ir kāds domubiedrs, ar ko šādas lietas pārspriest?
– Pasaules čempionātā ar komandas biedriem politikā neiedziļinājāmies. Neizskatījās, ka viņiem tas interesētu. Es savu viedokli neuzspiežu, labāk paklausos, ko citi runā.
Atguva spēles garšu
– Kāpēc pirms četriem gadiem nolēmi spēlēt ASV?
– Komandā “Dinamo/Juniors” man īpaši negāja, nespēlēju labu hokeju, netiku laukumā vairākumā. Vajadzēja kaut ko mainīt, jo, sēžot uz sola, labāks nekļūtu. Protams, daudziem jaunajiem mērķis ir Rīgas “Dinamo”, bet jāapzinās arī sava vieta. Labi nospēlēju Latvijas U-20 izlasē, un treneris Ēriks Miļuns palīdzēja man nokļūt ASV junioros.
– Tas bija pareizs solis?
– Jā, noteikti. Es jau pirms došanās uz ASV zināju, ka man būs spēles laiks, tikšu vairākumā. Tas man bija pats galvenais. Amerikā iejutos ātri, jo ļaudis tur draudzīgi, izpalīdzīgi. Dzīvoju vietējā ģimenē, bet vajadzēja iemācīties būt patstāvīgam. Aizbraucot vēl nebiju pabeidzis 12. klasi, tādēļ paldies skolotājiem, ka atļāva vēlāk nokārtot eksāmenus. Par koledžu hokeju tobrīd neko daudz nebiju dzirdējis un par mācībām universitātē iedomājos tikai pēc tam, kad paskatījos, kā rīkojas citi spēlētāji. Tad tas arī kļuva par manu mērķi. Te ir laba iespēja tikt kaut kur augstāk. Gandrīz visi Rīgas “Dinamo” leģionāri ziemeļamerikāņi spēlējuši NCAA.
– Pēdējo gadu pirms augstskolas pavadīji ASV spēcīgākajā junioru līgā USHL un biji tur rezultatīvākais aizsargs. Vai daudzas universitātes tevi gribēja pie sevis?
– Problēmas bija ar to, ka es pirms tam spēlēju Baltkrievijas atklātajā čempionātā un vairs neskaitījos amatieris. Tomēr Boulingrīnas universitātē piedāvāja palīdzēt un nokārtot dokumentus, lai gan man bija jāizcieš 33 spēļu diskvalifikācija, lielākā daļa no iepriekšējās sezonas.
– Ko tu studē?
– Vēl konkrēti neesmu izvēlējies, bet skatos uz finansēm.
Apsveica pat pretinieki
– Cik saprotu, iekļūšana olimpiskajā komandā ir liels notikums ne tikai tev pašam, bet arī daudziem amerikāņiem.
– Interese ir patīkama – gan no pazīstamiem, gan nepazīstamiem. Daudzi dzirdējuši, ka puisis no mūsu skolas dosies uz olimpiskajām spēlēm, un man ir sajūta, ka amerikāņiem tas ir kas daudz īpašāks nekā latviešiem. Mani apsveica pat pretinieku komandas hokejisti.
– Sočos būs daudz hokeja zvaigžņu. Vai arī kāds no taviem elkiem?
– Protams, daudzi. Kanādai, ASV un Zviedrijai ir virkne ļoti spēcīgu aizsargu. Īpaši gaidu tikšanos ar ASV izlases galveno treneri Denu Bailsmu. Viņš pabeidza mūsu skolu 1992. gadā un tagad ir Pits burgas “Penguins” galvenais treneris. Amerikāņi ļoti lepojas ar savu skolu, iepriekšējā sezonā lokauta laikā Bailsma vienmēr brauca skatīties spēles, pamācīja mūs. Esmu viņu nedaudz iepazinis, un būtu interesanti satikties Sočos.
– Ko viņam teiksi?
– Kādu joku. Gan jau atpazīs mani. Boulingrīnas universitāte nav tik liela, un satikt savējos vienmēr ir liels gods.
– Lasīju, ka arī ar Sandi Ozoliņu gribi aprunāties.
– Jā, Sandi dzīvē nekad neesmu saticis. Būt ar tādu zvaigzni kopā ir kas īpašs, gribētu iespējami vairāk no viņa iemācīties.
