Karjeras beigas? 2
– Tu izteicies, ka nākotnes nodomi vēl nav skaidri, tomēr – uz kuru pusi domas sliecas – turpināsi karjeru?
– Domas sliecas uz to, ka nespēlēšu, bet tikai tādēļ, ka gribu būt ar ģimeni. Puikam ir jāmācās skolā. Pēdējos gados samērā stipri pārdzīvoju, ka neesmu kopā ar viņiem. Ir forši uz nedēļu aizbraukt atpūsties. Kad paiet desmit un vairāk dienas, pietrūkst bērnu, visas tās muļķības, ko viņi dara, kā aug, izdara kaut ko jaunu – jo tas vairs nekad neatkārtosies. To šobrīd lieku augstāk par hokeju. Ja radīsies situācija, ka palieku Rīgā un vienojos ar “Dinamo”, tad spēlēšu. Šajā ziemā gan viņiem nebija intereses par mani. Bet braukt prom… var jau pēkšņi kaut kas mainīties, taču domāju, ka mēģināšu dzīvi iekārtot citā veidā.
– Morāli esi gatavs beigt?
– It kā liekas, ka esi gatavs, taču, kad visi spēlē, tev gribas hokeju, pietrūkst ģērbtuves, cīņasbiedru. Ļoti pietrūkst. Gatavs droši vien ir reti kurš spēlētājs. Visu cieņu tādiem spēlētājiem kā Ozoliņš, kurš nospēlēja līdz tādam vecumam, jo daudz kas cits tiek pazaudēts. Varbūt šī doma mani urdīs, un, iespējams, pēc kāda laika atkal atsākšu, ja tagad beigšu.
– Mārtiņš Cipulis uzskata, ka tu būtu ļoti labs treneris.
– Nezinu, vai es to gribu… Šobrīd vēlos mazliet atiet no hokeja. Bet mani tas interesē, bagāža ir ļoti liela. Vēl pirms aizbraukšanas uz Somiju 17 gadu vecumā es patrenēju mazos bērnus. Ir forši, taču viņiem progresu var redzēt tikai gadu griezumā. Es toreiz tam nebiju gatavs un droši vien arī tagad neesmu (smejas). Man vajag atgriezenisko saiti.
