– Pie Oļega Znaroka Latvijas izlasē bija spēlētāji, kas varēja atļauties spēlēt pa savam? 2
– Mēs jau tās idejas ņēmām no Znaroka. Es viņu ļoti cienu kā treneri, kurš nekad publiski nav pateicis nevienu sliktu vārdu par konkrētu spēlētāju. Pēc tam aci pret aci viņš pasaka, ko par tevi domā, viss kārtībā. Tas ļoti daudz ko dod komandas garam. Man bija lielas dusmas, kad Jūliuss Šuplers, kuru uzskatu par labu treneri, pateica: Latvijā visi, kas ar nūju rokās pārslido pāri centram, saucas par hokejistiem. Paga, paga – rīt tev tiem spēlētājiem jāskatās acīs. Mēs gan apvērsumu netaisījām, kā jau latvieši – pabubina drusciņ un turpina cīnīties. To var pateikt tad, ja zini, ka nekad vairs nestrādāsi ar viņu kopā. Kā es tagad ar Kirovu Lipmanu – zinu, ka nebūšu vairs izlasē, negribu ar tām visām organizatoriskajām problēmām atkal saskarties. Es jau 2011. gadā nespēlēju tieši to pašu iemeslu dēļ, Znaroks mani saprata.
– Togad izlases ģenerālmenedžeris bija Sandis Ozoliņš. Viņš nemēģināja tevi pierunāt?
– Es biju izlēmis jau agrāk un negribēju mainīt domas. Mēs runājām, bija vilinoši spēlēt, visu cieņu Sandim, bet pateicu apmēram tā: sakārto visu, un, ja nākamgad vēl būsi šajā amatā, tad es ar visām četrām būšu iekšā (smejas). Bet Kirovam nepatika, jo viņš nevarēja visu kontrolēt.
– Kāda ir sajūta, kad pēc 11 pasaules čempionātiem tevi nosauc par žuļiku un nepatriotu? Tu taču vienmēr esi dziedājis Latvijas himnu un sākumā pat laikam biji vienīgais no izlases spēlētājiem, kas to darīja.
– Kirova teikto es neņemu galvā. Visi spēlētāji un apkalpojošais personāls, ar ko esmu runājis, man saka – malacis, tev ir iekšā! Neviens nav uzrakstījis – ko tu stāsti, viss bijis ļoti labi. Par Andra Deniņa (Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis. – I. S.) izteikumiem – interesanti, kā cilvēks, mani nepazīstot, var stāstīt, kāds es esmu vai neesmu. Manā uztverē patriotismu nav ko diži apspriest, jo man tas asociējas ar kaut ko daudz vairāk nekā himnas dziedāšana vai nedziedāšana. Cerēju, ka izlases karjeras laikā pacīnīsimies par medaļām. Tāpat cerēju, ka atrisināsies visas šīs nebūšanas, taču diemžēl abas lietas nepiepildījās. Pie šīs federācijas vadības nekas nenokārtosies – tas nav iespējams.
– Vai būtu gatavs nākotnē iesaistīties federācijas darbā un vērst lietas par labu?
– Nezinu, vai tas būtu darbs federācijā, bet hokejs ir manas dzīves sastāvdaļa, gandrīz viss mūžs tajā pavadīts. Tāpēc pieļauju, ka kaut kādā mērā būšu hokejā, bet nedomāju, ka federācijā.
