– Vai tā ir taisnība, ka tu no Rīgas “Dinamo” pirms četriem gadiem šķīries ne pārāk draudzīgi? 2
– Ar Juri Savicki vispār nebijām runājuši. Tobrīd Juris Opuļskis bija ģenerālmenedžeris, radās mums viens incidents. Pēc tam intervijā Maskavas “CSKA” es teicu, ka gribu uzspēlēt klubā, kuram ir reālākas iespējas cīnīties par kausu, taču tas tika traktēts tā, ka Sprukts Rīgā neredz iespējas cīnīties par kausu. Es redzu, bet šie gadi pierādījuši, ka uz citu komandu fona tās iespējas ir tādas, kādas ir, – varbūt vienā no 100 gadiem. Mani “Dinamo” neizmeta, šķīrāmies normāli.
– Runā, ka tu esot viņus pasūtījis.
– Opuļski. Pateicu, ka tā lietas nedarās, jūs izrīkojaties nesmuki. Nianses negribu atklāt, bet viņiem nepatika, ka atļaujos pateikt to, ko domāju.
Uzņēmos vadību
– Tavs pirmais treneris Gints Bisenieks pirms trim gadiem ļoti asi kritizēja Rīgas “Dinamo” spēlētājus – esot dabūjuši lielus līgumus, bet attieksme pazudusi.
– Es tam negribu piekrist. Ārzemniekam, ja vien viņš nav pilnīgi iekšā komandā, interesē sava statistika, iespējas izsisties. Latvietis vienmēr cīnīsies un nekad nepateiks – mēs netikām izslēgšanas spēlēs, bet man bija baigi labā sezona. Peka Rautakallio pirmajā gadā Rīgā rezultātu taisīja viena maiņa – es, Mārtiņš Karsums, Miķelis Rēdlihs un aizsargi Guntis Galviņš ar Krišjāni Rēdlihu. Nolēmām, ka spēlēsim savu hokeju un Peka var kliegt vai mācīt savu hokeju, cik grib. Es drusku vairāk uzņēmos stratēģisko, pakomandēju – darām tā, un viss. Un spēle aizgāja, treneris mūs vispār neaiztika. Mēs bijām uz emocionālā pacēluma, metām vārtus. Šķiet, tā bija spēle Ufā, kad no mājinieku soliņa kliedza – uzmanību, viņiem pirmā maiņa. Tādā brīdī parādās gandarījums – no mums baidās. Nākamajā gadā nebija tāda spēlētāju kopuma, kas varētu pateikt, ka darīs pa savam. Peka lika visu laiku skriet, taču Krievijā tā nevar spēlēt, neiet cauri.
