– Jaroslavļas “Lokomotiv” kluba vadība neteica, ka tu nedrīksti spēlēt olimpiādē? 2
– Nē, bet traki bija tas, ka pēc pusotra mēneša rehabilitācijas Latvijā atgriezos Jaroslavļā – komanda devās izbraukumā, bet Pjotrs Vorobjovs (kādreizējais Rīgas “Dinamo” spēlētājs un treneris, kā arī Latvijas izlases vadītājs 2006. gada pasaules čempionātā. – I. S.) lika man trenēties divas reizes dienā pēc krievu metodes, kas tajā situācijā bija daudz par daudz. Piektajā dienā sapratu, ka, tā turpinot, viss beigsies, tāpēc nosimulēju, ka nevaru. Ķermenis pārguris, kāja visu laiku pampst. Pamazām atgāja, un es tomēr aizbraucu uz Sočiem.
Noēda treneri
– Parasti saka, ka hokejā deficīts ir aizsargs ar labo nūjas tvērienu un centra uzbrucējs. Vai tu esi juties kā deficīts?
– Nē. Taču es zinu, ka uz mani var paļauties – nespēlēšu tā, lai sev gūtu labumu, bet gan uz komandas rezultātu. Kolektīvā tas ir ļoti svarīgi. Labāk nospēlēju droši, noguļos zem ripas, nevis mēģinu pārtvert, aizskriet un iemest. Uzskatu sevi par aizsardzības tipa spēlētāju, bērnībā sāku kā aizsargs vienā pārī ar Agri Savielu.
