Tagad varu arī iedzert vīnu. Jānis Sprukts par zilumiem un nākotni 2
Latvijas hokejists JĀNIS SPRUKTS (34) allaž bijis godīgs un nav baidījies izteikt domas, par ko no funkcionāriem un līdzjutējiem nereti dabūjis arī dunkas. Daudz zilumu viņam virtuāli uzsists šopavasar, kad uzbrucējs, protestējot pret organizatoriskajām problēmām un nenokārtotajiem parādiem, atteicās kandidēt uz vietu Latvijas valstsvienībā. Taču, bārstot pārmetumus, vajadzētu atcerēties būtisko – Jānis ir desmitniekā gan pēc izlasē aizvadīto spēļu skaita, gan gūtajiem punktiem, šajā gadsimtā līdzās Herbertam Vasiļjevam noteikti dēvējams par labāko Latvijas centra uzbrucēju, kas visā pasaules hokejā ir deficīts. Ar viņu saruna pirms gaidāmā pasaules hokeja čempionāta Krievijā. Bez Sprukta.
Irbes aizgādībā
– Vai atceries savu debiju Latvijas izlasē 18 gadu vecumā?
– Pēc U-18 pasaules čempionāta mani uzaicināja uz lielās izlases treniņnometni. Artūrs Irbe pavilka uz augšu – pateica galvenajam trenerim Haraldam Vasiļjevam, lai atstāj mani ilgāk. Sanāca arī labas pārbaudes spēles, pret Krieviju guvu vārtus. Nevar noliegt, ka treneris man deva kredītu nākotnei. Man pašam acis bija lielas, arī vecākiem un skolā.
– Kāpēc Artūrs par tevi iestājās?
– No junioriem uzreiz ir grūti ielēkt pie lielajiem, vajag laiku ievilkties. Viņš man teica, lai es neskrienu bez galvas, paskatos, uzspēlēju fiziski. Man par labu nāca tas, ka tajā sezonā Somijā spēlēju pie junioriem, bet trenējos ar pieaugušajiem, un nelaiķis Vasilijs Tihonovs man ļoti daudz deva sapratnē par hokeju – stāstīja un rādīja. Daudzi treneri tā nedara – pasaka, ko darām, vecajiem viss skaidrs, bet jaunie nesaprot – kur man jāskrien? Bez tā pasaules čempionāta es droši vien nebūtu draftēts NHL un tur arī neuzspēlētu.
– Kāpēc tev nesanāca nostiprināties NHL?
– Mani nodraftēja tikai astotajā kārtā. Uzskatu, ka karjera būtu ievirzījusies citādi, ja 2002. gadā būtu uzvarējis Kvebekas junioru līgā un iekļuvis Memoriālajā kausā. Bet mēs zaudējām finālsērijas sestajā mačā, un tas bija liels emocionāls kritums. Toreiz ģērbtuvē varēja pakārt cirvi – tik spiedīgu sajūtu neesmu piedzīvojis vairs nekad. Nesakrita vēl kāds apstāklis – pirmajā gadā, kad biju AHL, Floridas “Panthers” ļoti maz traumējās spēlētāji, līdz ar to maz cēla augšā no fārmkluba. Nākamajā gadā pateicu organizācijai, ka nebraukšu uz Ameriku, paliku Somijā, bet tieši tad bija tik daudz traumas, ka sauca pat no Austrumkrasta līgas, kopā vairāk nekā 45 spēlētāji izgāja cauri “Panthers” komandai. To redzēdams, nākamajā gadā atkal gribēju pamēģināt, viņi man apsolīja vismaz 20 spēles NHL, bet iedeva tikai vienu. Un arī tad, kad uz to braucu, man jau pateica, ka pēc mača došos atpakaļ uz fārmklubu. Saprotot, ka ar mani nerēķinās, janvārī vadībai pateicu: laižat vai nelaižat, bet es braukšu uz izlasi un spēlēšu olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Viņi palaida, pēc tam atgriezos un nospēlēju sezonu līdz beigām.
